Sargasi kosmosā

Runcis piemiedza aci un nožāvājās, bet Van Raiks joprojām vērās Deinā ar vērtējošu skatienu. Un tad …

—  Labāk paziņojiet par savu ierašanos kapteinim un pierakstieties.

Tas arī bija viss. Nedaudz samulsis, Deins kāpa augšā uz vadības sekciju. Šaurajā gaitenī viņš pie­spiedās pie sienas, lai palaistu garām kādu virsnieku, kas steidzīgā soli nāca viņam no muguras. Tas bija tas pats inženieris sakarnieks, kurš bija pusdienojis kopā ar Ripu un Kamilu.

—  Jauniņais? — tas bija vienīgais vārds, ko viņš izmeta līdzīgi impulsam sakaru aparatūrā.

—  Jā, ser. Man jāpierakstās …

—  Kapteiņa kabīne klāju augstāk, — un sakarnieks nozuda.

Deins nesteidzīgi sekoja viņam. Tiesa, «Karaliene» nebija nekāds kosmosa ceļu gigants, un tai, bez šaubām, trūka tā komforta un lieliskās apdares, ar kādu lepojās kompāniju kuģi. Bet Deins, pat iesā­cējs būdams, uzreiz pamanīja, kāda kārtība valda kuģa iekšienē. Lai gan «Karalienes» ārējais apvalks bija nodeldēts un tā izskatījās nožēlojama un noplu­kuši, iekšpusē viss spīdēja un laistījās — varēja redzēt, ka kuģis atrodas īstajās rokās. Deins sasniedza nākamo klāju un pieklauvēja pie pusatvērtajām dur­vīm. Pikta balss aicināja ienākt.

Pirmajā brīdī Deins apstulba — viņam likās, ka viņš nokļuvis Teraportas kosmozooloģiskajā dārzā. Šaurās kabīnes sienas 110 vienas vietas klāja attēli — bet kādi! Tur bija redzami ārpuszemes dzīvnieki, kurus viņš bij.a redzējis, un tādi, par kuriem tikai dzirdējis, juku jukām ar tādiem, ko, šķiet, varēja ieraudzīt tikai visšausmīgākajos murgos. Nelielā krātiņā, kas šūpojās zem griestiem, sēdēja zils radī­jums, kas varēja būt vienīgi visneiedomājamākais krupja un papagaiļa sajaukums — ja vien eksistēja krupji ar sešām kājām, no kurām divas beidzās ar nagiem. Radījums paliecās uz priekšu, ieķērās ar na­giem krātiņa režģos un aukstasinīgi uzspļāva Deinam.

Pārsteigtais Deins stāvēja kā zemē ieiniets, līdz viņu atsauca īstenībā griezīgs uzkliedzicns:

—   Nu, kas par lietu?

Deins ar steigu novērsa skatienu no zilā briesmoņa un palūkojas uz cilvēku, kas sēdēja zem krātiņa. Kap­teinim galvā bija formas cepure, zem tās spraucās ārā sirmi mati. Rupjos sejas vaibstus vēl papildi- nāja rēta, kas šķērsoja vaigu, — tāda varēja palikt tikai pēc blastera radīta apdeguma. Kapteiņa ska­tiens bija tikpat auksts un valdonīgs kā viņa zilā gūstekņa ačeles.

Deins beidzot atguva valodu.

—  Kravas uzrauga palīgs Torsons ieradies uz kuģa, ser! — viņš atkal pasniedza žetonu.

Kapteinis Džcliko to nepacietīgi paķēra.

—   Pirmais reiss?

Deinam vēlreiz bija jāatbild apstiprinoši. Viņš sa- drūmis nodomāja — daudz labāk būtu, ja viņš varētu sacīt «Desmitais!».

Sajā brīdī zilais radījums izgrūda ausis plosošu kliedzienu. Kapteinis atzvēlās krēslā un uzsita ar roku pa krātiņa dibenu. Tā iemītnieks tūlīt apklusa un ņēmās spļaudīties. Tad kapteinis iemeta žetonu kuģa reģistratorā un nospieda pogu. Nu Deinj,varēja uzelpot — tagad tas bija oficiāli nokārtots, viņš bija ieskaitīts apkalpē, un viņu vairs no «Karalienes» nepadzīs.

—  Starts astoņpadsmitos nulle nulle, — kapteinis sacīja. — Ejiet, uzmeklējiet savu kabīni.

—  Jā, ser, — Deir.s pareizi saprata, ka viņš var būt brīvs, un sveicināja, priecīgs, ka ticis ārā no kap­teiņa Dželiko zvērnīcas — kaut arī dzīvs bija tikai viens tās iemītnieks.

Kāpdams lejup uz kravas sekciju, Deins prātoja, no kādas dīvainas pasaules gan nācis šis zilais radījums un kāpēc kapteinis tam tik ļoti pieķēries, ka vadā to līdzi «Karalienē». Pēc viņa domām, šajā būtnē nebija nekā tāda, kas varētu izraisīt simpātijas.

Krava, kas «Karalienei» bija jānogādā uz Naksosu, jau bija iekrauta. Ejot garām tilpnei, Deins redzēja, ka lūkas ir aizplombētas. Tātad šajā ostā viņam dienesta pienākumu vairs nebija. Atlikušo brīvo laiku varēja izmantot, lai iepazītos ar nelielo kabīni, kuru viņam bija ierādījis Rips Senons, un iekravāt skapīti nedaudzās mantas.

Birojā Deinam bija tikai piekaramā gulta un ska­pītis, tāpēc šī telpa viņam likās ērta un plaša. Kad atskanēja signāls piesprādzēties un sagatavoties startam, viņš jau bija pilnīgi atguvis dzīvesprieku, ko Arturs Sendss viņam bija draudējis atņemt.

Viņi jau atradās kosmosā, kad Deins iepazinās ar pārējiem apkalpes locekļiem. Bez kapteiņa Dželiko vadības sekcijā uzturējās arī Stīns Vilkokss, kalsns skots, nedaudz pāri trīsdesmitiem, kurš pirms pārie­šanas uz Tirdzniecības floti bija kalpojis Galaktikas Inspicēšanas dienestā un tagad bija astrogators. Sajā sekcijā ietilpa arī inženieris sakarnieks marsietis Tans Ja un Rips — astrogatora palīgs.