Sevišķa nepieciešamība

— Jā, — Sencovs nopūtās. — No mūsu kuģa mums jāatvadās uz visiem laikiem. Ko lai dara: kosmonauti ir cilvēki, kas uzvar … — viņš aprāvās un nepabeidza savu iemīļoto frāzi.

— Interesanti gan zināt, — Rains sacīja, — cik ilgi šie automāti tā darbosies?

— Lai to uzzinātu, vajadzētu izpētīt to garīgās pasaules vismalkākās nianses, — Azarovs ironizēja. — Kalve, piemēram, tajās orientējas. Pagaidiet, — bet kur tad viņš īsti ir?

Kalvēm bija vissvarīgākais uzdevums, — nevar taču mūžīgi dzīvot zem automātu uzbrukuma draudiem.

No angāra viņš gandrīz skriešus devās uz augšu, palēninot soli tikai tad, kad jau atradās kibernētiskā centra apaļajā zālē.

Šeit viņš atmeta steigu un sāka visu pētīt tik uzmanīgi un tik gausi, it kā visa dzīve būtu vēl priekšā.

Kam domāta šī iekārta zāles centrā — neliels taisnstūra postaments, kas atgādināja augstu galdiņu? Galdiņa vidū — apaļš, mazliet ieslīps ekrāns. Uz tā lēkāja četras uguntiņas.

Kalve nolieca pāri ekrānam galvu ar caurspīdīgo ķiveri.

Maza, zeltaina liesma trīcēja ekrāna centrā. To apņēma trīs melni, smalki iezīmēti koncentriski apļi, un uz katra no tiem arī lāsmoja neliela uguntiņa: zila — uz iekšējā, zaļa — uz vidējā un oranža — uz ārējā. Kalve ilgi lūkojās savādajā krāsu rotaļā: kam tā bija domāta? Savā dzīvē viņš bija redzējis ne mazumu aparātu ar gaismas signalizāciju, bet nezin kāpēc šoreiz tajā gribējās skatīties un atkal skatīties …

Tad viņš pievērsās oranžajiem vāciņiem, kas bija izvietoti visapkārt ekrānam un atgādināja mazas sēnes; to bija trīsdesmit un pie katra — divas caurspīdīgas stikla actiņas. Pie vienas tādas sēnes kreisais stikliņš spīdēja vienmērīgā, zilā gaismā, bet kaimiņu sēnei — zilganajai actiņai blakus dega arī otra, mirgojot trauksmaini sarkanā krāsā. Pārējos nebija dzīvības.

Ekrānam apkārt paša galda platē vijās gredzenveida sprauga, kurā bija iemontēta tieva svira. Tā slaidā lokā liecās pāri ekrānam, gandrīz pieskaroties ekrāna matētajai virsmai. Sviras ovālajā galā bija iestiprināta asa adata.

Nekādas citas vadības sistēmas, kuras pavēlēm klausīja visas mašīnas, nevarēja saskatīt. Ekrānam blakus atradās vēl divas apaļas galviņas ar kaut kādām iedaļām. Galdam priekšā uz augšu pacēlās vairogs ar vairākiem maziem ekrāniem. Tas ari bija viss. Maz, ļoti maz … Bez šaubām, tam visam bija vistiešākais sakars ar kibernētisko vadības sistēmu — jau tāpēc vien, ka atradās šajā zālē. Kalve ar skubu salika rokas aiz muguras — lā iegribējās nospiest kādu no sarkanajām pogām un paskatīties, kas parādīsies uz ekrāna, — tad viņš izprastu, ko nozīmē šis lielais, sarkanais kloķis sānos. (Ahā, ar to laikam ieslēdz arī visu šo agregātu!)

Bet viņš zināja, kādas neparedzamas sekas šajā pasaulē varētu izsaukt katra neuzmanīga kustība.

To nedrīkstēja aizmirst tieši tādēļ, ka briesmu sajūta nez kāpēc sāka izzust. Sāka aizmirsties, ka visas šīs neizprotamās iekārtas nav radījuši Zemes cilvēki. «Ja to nevajadzētu aizvien turēt prātā,» Kalve pēkšņi nodomāja, «tad viss noskaidrotos daudz ātrāk.»

.. . Pārāk maz ir vadības iekārtu. Maz? Bet ja nu katru rezultātu, ko uz Zemes ieguva tikai pēc daudzām jo daudzām operācijām, šeit ieguva uzreiz? Aizdedzinot petrolejas lampu, ļaudīm nācās izdarīt piecas sešas kustības, — elektrisko gaismu ieslēdz ar vienu pirksta kustību. Nebija šaubu, ka pavadoņa tehnika apsteigusi Zemes tehniku, tāpat kā elektriskā spuldzīte petrolejas lampu … Un, ja nu tev, Zemes cilvēk, tagad atkal, tāpat kā toreiz, kad pirmoreiz iznāci no savas raķetes, ir tāda sajūta, ka tu atrodies svešā zemē, kuras ļaužu valodu lu gan nesaproti, bet kur tu redzi viņu rokām radītos priekšmetus, tad tas ir tādēļ, ka tu ļoti vēlies būt rada šiem milžiem, kas ar vienu soli veic attālumu, kur tev vēl vajadzīgi desmit. Tādi nu viņi bija, mīļais draugs, un, jo vairāk tu gribi izprast visu, kas ir apkārt, jo vairāk tev par to stāsta katrs sīkums …

Šobrīd šajā tukšajā zālē, kur kādreiz bija dzīvojis, jutis un domājis visu šo aparātu un mehānismu pavēlnieks, Kalvēm neatvairāmi gribējās iztēloties, kāds tad īsti ir bijis viņš, šis milzis, kas visu to te ir radījis un tagad varbūt jau sen ieslēdzies matērijas mūžīgajā cirkulācijā, iespējams, eksistējot uz Marsa tikai panīkušo zilgano sūnu veidā … Piemirsis, ka galvā ķivere, Kalve pacēla roku, lai noņemtu cepuri…

Viņa roka pieskārās ķiverei piestiprinātajam invertoram, un tas atsauca atmiņā viņa vistiešāko uzdevumu.

Kalve nodomāja, ka Sencovs tomēr ir tālredzīgāks par visiem — ne jau velti viņš prasa pierādījumus, vai mēs spējam saprast, apjēgt šo būtņu domāšanas likumus. Tātad — jāmeklē atkal un atkal!

No kā sākt? Viņš no jauna pievērsās vadības pultij, cenzdamies orientēties sistēmas vadības orgānos. Viņš pieķēra sevi, ka domās cenšas šīs svešās sistēmas atsevišķu rokturu un kontaktu funkcijas pieskaņot tām funkcijām, kuras izpildīja attiecīgi rokturi un kontakti uz viņa paša pults. Bet, pa tādu ceļu ejot, gan nevarēs tālu tikt.