Sevišķa nepieciešamība

Viņš ieslēdza invertoru un atvāza tā ekrānu. Ķiverē kļuva tumšs, it kā zālē būtu nodzisušās ugunis. Kalve strauji pacēla ekrānu uz augšu, un sejā iesitās gaisma. Tad viņš no jauna nolaida ekrānu un uz brīdi aizvēra acis, lai pierastu pie tumsas. Tagad atverot acis, tumsas vairs nebija.

Uz invertora ekrāna, kas tagad karājās viņa acu priekšā, parādījās sazarojušos zilganu līniju un aplīšu mudžeklis. Aparāts deva iespēju saskatīt visus vadus, kuros varēja konstatēt spriegumu. Savijoties un sazarojoties, savienojoties un stiepjoties prom uz visām pusēm, tie veidoja savdabīgu tīklu. Vietumis līnijas šķita pārtrūkušas, citur pašā tīklā bija robi — Kalve saprata, ka tie radās tāpēc, ka tīklā bija arī neieslēgtie posmi.

Vispirms viņš pievērsās kādai līnijai, kas izskatījās nemierīgāka par pārējām — tā nepārtraukti trīsēja un pulsēja kā dzīvā maza dzīsla uz cilvēka rokas. Kalve izsekoja tās gaitai — līnija beidzās tepat netālu.

Tad Kalve pacēla invertoru un, gaismas apžilbināts, izņēma no skafandra kabatas garu vada gabalu, ar ko aptina roku no pleca līdz rādītājpirkstam. Pieslēdzis šo vadu enerģijas avotam, viņš no jauna nolaida ekrānu. Tagad arī viņa roka parādījās uz invertora ekrāna kā bāli zilgana spirāle. Spirāle lēnām virzījās uz priekšu: Kalve pārvietoja roku, cenšoties to turēt paralēli pulsējošai līnijai. Te pirksts apstājās pārrāvuma vietā, un Kalve steidzīgi pacēla ekrānu. Tā arī bija — pirksts bija atdūries pret mirgojošo sarkano stikliņu.

Tagad viņš atkal lēni stiepa roku pretējā virzienā, meklējot sadalītāju, no kurienes strāva plūda uz spuldzīti. Kad tas būs atrasts, virzoties pa līniju tālāk, varēs sameklēt arī otru kontaktu un tā pakāpeniski izprast visu šā kibernētiskā centra shēmu. Tas prasīs daudz laika, bet cita ceļa nav — visai bēdīgas sekas radītu pogu un rokturu nospiešana uz labu laimi vien.

Viņš strādāja sistemātiski, un viņa acu priekšā vijās te labi saskatāmas, te atkal pus- izdzisušas zilganas līnijas. Kalve uzmanīgi piecēlās un ar invertora ekrānu palīdzību, lēni grozīdamies pa zāli, izsekoja tiem vadiem, kas pazuda zem grīdas. Virzīdamies pa apli ap centrālo pulti, viņš konstatēja, ka kabeļi savieno to ar visām trīsdesmit kibernētiskās mašīnas sekcijām. Aplūkodams vienu no tām, Kalve pamanīja, ka kabelis nesniedzas tieši līdz pašai sekcijai, bet pazūd skapītī pie starpsienas. Arī šeit spriegumu varēja konstatēt daudzās detaļās — viņš pat nezināja, uz ko skatīties vispirms …

Lēni soļojot no skapīša uz skapīti, Kalve atklāja, ka strādāja tikai divi, citi nebija ieslēgti. Viens no skapīšiem piederēja nodalījumam, kurā atradās Zemes raķete. Šajā sekcijā kūsāja spriegs darbs — uzzibsnīja un dzisa zilgani apļi, elipses un daudzstūri, pēkšņie elektriskie lādiņi atgādināja daudzzaru zibeņus… Kalve vēl nezināja, ka automāti no jauna pūlējās ap izkropļoto raķeti, bet nojauta, ka tādai kibernētiskās mašīnas aktivitātei varēja būt sakars tikai ar viņu kuģi.

Sākumā Kalve nodomāja, ka otrs strādājošais aparāts apkalpo angāru, kur uz estakādes gulēja svešā raķete. Bet tad viņš saprata, ka ir kļūdījies, — spriežot pēc skapīša novietojuma, skapītis piederēja tam nodalījumam, kurā atrada radiometru.

Tātad arī tajā nodalījumā kaut kas notiek? Kādas briesmas vēl gaidīja viņus?

Kad Kalve atkal bija atgriezies pie centrālās pults, viņam iešāvās prātā, kas varētu būt par iemeslu tam, ka arī otrajā nodalījumā it kā kaut kas notiek, un nomierinājās: ieslēdzās vienmēr tā nodalījuma skapītis, uz kura pusi bija pagriezts centrālais universālais pārslēdzējs, — tātad tajā nodalījumā bija kaut kas noticis, kad šā pavadoņa saimnieki pameta mākslīgo planētu. Bet kas īsti? Loģika deva tikai vienu atbildi — tam bija kāds sakars ar raķetēm. Nekas cits angārā taču nevarēja notikt. Ja jau raķetes tur vairs nav, tad iespējams, ka tieši no turienes tikusi palaista pēdējā raķete, kas atstāja pavadoni. Padarījuši savu darbu, mehānismi strādāja tukš- gaitā. Varbūt toreiz tie arī bija izslēgušies un atkal sākuši darboties tikai tagad, kad pavadoņa tuvumā parādījusies vēl viena — viņu raķete … Ja tas tā, tad pārslēdzējs sevī neslēpa nekā briesmīga…

Kalve uzmanīgi pastiepa roku, sataustīja rokturi un, pagriezis pārslēdzēju uz vienu no iedalījumiem, piesteidzās tam skapītim, kuram, pēc viņa domām, tagad vajadzēja būt ieslēgtam. Jā, viņš nebija kļūdījies — skapītis darbojās, un tajā dzima sarežģītas diagrammas, ko zīmēja elektriskā strāva uz invertora ekrāna, — līnijas te parādījās, te atkal zuda.

Viņam tas kaut ko atgādināja … Jā — mašīna uzvedas tā, it kā būtu neziņā, ko nu darīt. Impulsu maiņa tajā notika tādā pašā ritmā, ar tādu pašu frekvenci kā radiosignāli, kurus Azarovs bija saklausījis pirmajos mirkļos pēc viņu nolaišanās. Kalve ieslēdza blakus sekciju, tad vēl vienu — aizvien atkārtojās tā pati aina. Sāka dzimt kāda ideja… Nevienā no šiem angāriem vairs neatradās raķetes, viņi ar Korobovu to bija pārbaudījuši. Tātad pavēlei, kas tika nodota ar pārslēdzēja palīdzību, bija kāds sakars ar raķetēm.