Sevišķa nepieciešamība

Iecerētais manevrs bija diezgan sarežģīts.

Kuģi vajadzēja ievadīt Deimosa orbītā ilri, lidojot tam pa priekšu, sasniegt nedaudz mazāku ātrumu par Marsa pavadoņa orbitālo ātrumu, lai Deimosam dotu iespēju panākt raķeti. Tā netiktu iztērēts ne grams no bremzēšanai paredzētās degvielas.

Pavadonis nedzirdami slīdēja pa savu orbītu, un tā attēls uz ekrāniem kļuva arvien lielāks. Sencovs ieslēdza stūres, raķete nemanāmi izmainīja kustības virzienu, un neviens gandrīz nejuta paātrinājumu. Jā, Sencovs bija īsts mākslinieks — to zināja visi. Kalve jau aprēķināja sastapšanās punktu. Mazā planēta dzinās kuģim pakaļ.

Sencovs nedaudz palielināja raķetes ātrumu, lai sastapšanās brīdī ātrumu starpība samazinātos līdz minimumam. Amortizatoru cilindri lēni sakustējās. Ķermeņi kļuva manāmi smagāki. Burtnīca, kas peldēja pie griestiem, kā taurenītis pasviedās sānis …

Dažu kilometru attālumā no Deimosa, kad kuģa un pavadoņa ātrums bija gandrīz vienāds, Sencovs izslēdza dzinēju. Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni un, raudzīdamies griestos, teica:

— Tā. Kādu pusslundiņu nogaidīsim un …

Vēlāk, kad viņi mēģināja atcerēties, kā tas bija noticis, visi atzinās, ka tajā mirklī viņiem prātā bija iešāvusies viena un tā pati doma: Deimosam ir apnicis skatīties uz kuģi, kas joņo pa priekšu, un tas ir nolēmis sagrābt to savās rokās un izpētīt. Tomēr jāšaubās, vai

licši lā viņi iztēlojās notikumus brīdī, kad kuģis, it kā varena tnchānisma pievilkts, ar pakaļgalu metās pretī pavadonim. Visi nodrebēja savos krēslos. Sencovs ar tikko manāmu ātru kustību no jauna ieslēdza dzinēju. Taču Deimoss nāca arvien tuvāk un tuvāk un daudz ātrāk, nekā gribējās kosmonautiem. Uz ekrāna pazibēja kaut kādas mirdzošas virsotnes, savādas, spocīgas terases …

Tad Sencovs, tīri instinktīvi cenzdamies aizvirzīt raķeti sānis no pavadoņa orbītas, satvēra stūres, bet tumšais koloss bija jau blakus.

Kuģi tā sakratīja, ka iekaucās amortizatori. Griezīga šņirkstoņa, brīkšķēšana … Šķita, it kā raķeti vilkšus vilktu pāri šķautnainiem akmeņiem … Sencovs vienā rāvienā izslēdza stūres mehānismu, un šņirkstoņa apklusa. Pēkšņi nodzisa pakaļējais apskates ekrāns. Iestājās nāves klusums.

Sencovs lēni nostiprināja drošinātājus — pārāk lēni, kā visiem šķita. Nolaišanās bija atstājusi uz visiem smagu iespaidu. Savāds gurdums bija salijis rokās, gribējās aizvērt acis un iemigt. Tad vēl nesaprotama psihiska reakcija — katram likās, ka viņš guļ uz muguras, nevis sēž krēslā.

33

… Uz muguras? Bet kabīnes sienas ar dur- / vīm uz gaiteni — apakšā zem kājām? Murgi… Reiz taču viņi atradās tieši tādā stāvoklī! Kad īsti? Nē, nebija tā… Vajag atcerēties. Jā — pirms starta, kad raķete stāvēja vertikāli uz Zemes, pievilkšanas spēks skaidri

3 — 1592

norādīja, kur ir leja. Varbūt mums tas viss tikai šķiet? Var jau būt — vienalga, gulēt uz muguras ir ērtāk. Tātad — gulēsim …

— Negulēt! — Sencova balss skanēja dzedri un pat mazliet draudoši.

Rains pirmais ar piepūli atvēra acis. Ausīs džinkstēja. Asinis atkal pieplūda smadzenēm, domas kļuva skaidrākas. Sencovs mazliet sasvērās sāņus — krēsls bija pagriezies ap savu asi; sev pašam negaidot, viņš izkrita no krēsla laukā un, neveikli tirinot kājas, palika karājamies siksnās. Tātad «leja» tiešām eksistēja … Sencova skatiens atdūrās pret durvīm — virs tām gulēja tā pati burtnīca, kas pirmīt plivinājās pa kabīni.

— Visiem nostiprināt krēslus, citādi izkri- tīsiet! — Sencovs mierīgi izrīkoja.

— Smagums! — Rains teica. — Tā ir gravitācija … — Un piepeši viņš iekliedzās:

— Kur te radies tāds smagums?!

Pēkšņi raķete no jauna nodrebēja un sāka

lēni svērties lejup, nolaižot priekšgalu, — šķita, kāds stumda kosmonautus, lai viņi ar saviem krēsliem ieņemtu normālu, vertikālu stāvokli. Neviens nebilda ne vārda — iepletuši elkoņus, lai viņus nesvaidītu krēslos, kosmonauti stingi vēroja ekrānus, it kā 110 turienes būtu gaidāms glābiņš vai bojā eja …

Sencovs pacēla roku, iekliedzās: «Turieties!»… Kalve nodomāja — tūdaļ raķete trieksies bezdibenī. Viņš gribēja aizvērt acis, lai neredzētu pēdējo mirkli. Bet arī tam nepietika spēka …

Nekas drausmīgs nenotika — nosvērusies lejup, raķete apstājās un sastinga, veidodama 00 grādu leņķi pret horizontālo līniju, kas tagad bija labi samanāma. Visi lēnām atguvās; Kalve nevaldāmi žāvājās, Azarovs berzēja sadauzīto elkoni.

Sencovs atsprādzēja siksnas (kurās karājās, pēc tam kad bija izkritis no krēsla), smagi atsitās pret slīpo grīdu un lēni noslīdēja līdz pašai sienai, kur tad uzmanīgi uzslējās kājās.

— Kur mēs esam? — Kalve jautāja. — Vai tas ir Marss?

— Nē, — lēni atbildēja Sencovs. — Tas nav Marss.

— Jā, bet gravitācija? No kurienes gravitācija?! — Rains no jauna dusmīgi iesaucās. — Tas taču nevar būt! Es savus aprēķinus pamatoju uz Deimosu! Kur mēs esam nolaidušies? Mēs taču nepacelsimies!

Pēc ilgstošā bezsvara stāvokļa viņam, tāpat kā citiem komandas locekļiem, likās, ka tāds smagums nav izjusts pat vislielākā paātrinājuma brīžos. Tikai Sencovs, kas jau stāvēja kājās, varēja, kaut arī ar grūtībām, novērtēt gravitācijas lauka īsto intensitāti.