Sevišķa nepieciešamība

— Ko tie kavējas? — Sencovs iekliedzās un tik strauji sasvērās uz priekšu, ka siksnas izstiepās līdz pēdējai iespējai.

Bet automāti jau bija padarījuši savu. Uz kursa ekrāna pazibēja spilgts uzliesmojums, un tumsā aizlidoja nelielā automātiskā raķete — kosmiskais izlūks. Klausot automātu radiosignāliem, kas to vadīja, raķete meta ap kuģi arvien plašākus lokus, nepārtraukti sūtot skaitļojamai iekārtai ziņas par elementārdaļiņu plūsmas intensitāti.

Neizturami ilgi vilkās drausmīgās sekundes . . . Kuģis milzu ātrumā drāzās varbūt uz pašu plūsmas centru, kur izstarojums bija spējīgs trīsdesmit — četrdesmit minūtēs koncentrēt raķetē tādu radiāciju, no kuras nepa- glābtu nekādi skafandri… Bojā eja tuvojās ar nomācošu neatvairāmību, kā šausmu murgos, kas palaikam uznāk kosmosā, kad neizturamā pārslodze paralizē rokas un kājas, kad nevar pakustināt pat pirkstu un cilvēkiem šķiet, ka neizdosies paglābties no nezināmām drausmīgām briesmām.

Beidzot visu kuģi smagi sakratīja. Uz galvenā ekrāna uzzibsnīja dzinēju izplūdes strūklas. Sencovu un Korobovu spēji piespieda pie krēsliem — raķete samazināja ātrumu… Automāti vairākkārt ieslēdza bremzēšanas dzinējus, pārbīdīja gāzes kloķus, paātrinājumā rādītājs sasvērās uz labo pusi, bet apnicīgā, gaudu vaimanām līdzīgā radiometru kaukšana arvien vēl negribēja apklust. Pur- pursarkanajā trīcošajā gaismā kosmonautu sejas likās kā asinīm pielietas.

Sencovs sakoda zobus un ar milzīgu piepūli piespieda sevi sabāzt rokas kombinezona kabatās — tik grūti nācās pārvarēt kārdinājumu noraut plombas no aizsargiem, lai pats pārņemtu kuģa vadīšanu. Sirds pavēloši prasīja rīkoties, kaut ko darīt, iedvest kuģa mehānismiem savu dzīvotgribu … Rokas tā vien rāvās no kabatām laukā, un, protams, ne jau cieņa pret instrukcijas paragrāfiem tās savaldīja, bet gan paļāvība, ka automātika nepievils.

Redzams, to pašu pārdzīvoja arī Korobovs. Viņš tā žņaudza rokas, ka pirksti kļuva gluži balti, žokļi nemitīgi kustējās, it kā viņš kaut ko gremotu. Izlūks beidzot sūtīja signālu. Raķete strauji nogriezās no orbītas un tuvojās Marsam.

Trauksmes signāli kļuva vājāki, sarkanīgā gaisma apdzisa. Sencovs noslaucīja sviedrus no pieres, bet Korobovs nolaida rokas, kas pēkšņi bija sākušas trīcēt, radot pašā pretīguma sajūtu.

— Tā tik gan bija sastapšanās … — viņš nomurmināja. — No kurienes …

Sencovs paraustīja plecus. Ko te līdz minējumi? No kādām izplatījuma dzīlēm bija nākusi kosmisko daļiņu plūsma? No kurienes iztecēja un kur aizplūda šī neredzamā baismīgā upe, kuras nerimtīgajā straumē viņi gandrīz vai dabūja galu? Kas to lai iepriekš paredz? Tāpat kā nevar nojaust pavasarī zem sniega urdzošo strautiņu, kamēr cilvēks tajā nav iebridis un piesmēlis kurpes ar ledainu ūdeni… Nebija jau arī tagad laika par to domāt.

Abi vēroja kursa ekrānu. Cita automātu grupa, kurai nebija nekādas daļas par nez kādiem kosmiskiem izstaro jumiem, pārslēdza savus ekrānus uz infrasarkanajiem stariem. Marss nu šķita krietni lielāks: kuģis atradās ievērojami tuvāk planētai. Taču skaitļojamā iekārta arvien vēl kavējās dot automātiem rīkojumu, lai tie kuģi ievadītu atpakaļ iepriekšējā orbītā; iespējams, ka pati iekārta samaitājusies drausmīgās vibrācijas dēļ. Bet tas pirmām kārtām nozīmēja, ka šoreiz kuģa kurss būs jākoriģē pašiem.

— Lūk, — Sencovs teica, — tā mēs arī sagaidījām šo brīdi, šo sevišķo nepieciešamību, kad apkalpei pēc instrukcijas ir tiesības pārņemt kuģa vadību savās rokās. Sauc visus šurp …

Korobovs nospieda attiecīgu pogu — aicināja uz kopsapulci. Kādu mirkli abi sēdēja klusēdami. Pirmais, turēdamies pie sienas, ienāca Kalve. Viņš, kā aizvien, šķita mierīgs, vienīgi pirksti nervozi knibināja kombinezona rāvējslēdzēju. Uzzinājis, kas par lietu, viņš paraustīja plecus, apsēdās savā krēslā, piesprādzējās un pievērsās saviem kontroles taustiņiem. Zem plastmasas apšuvuma kaut kas priecīgi dūca, šķindēja, uz paneļiem nomierinoši iedegās daudzas visdažādāko krāsu spuldzītes.

— Viss kārtībā, — Kalve teica pāri plecam.

Saņēmis uzdevumu — aprēķināt kuģa pagrieziena manevru, viņš noliecās uz priekšu un ātri ar pirkstiem pārbrauca pāri taustiņiem, it kā spēlētu Monti čardašu. Ar kreiso roku viņš tvēra lentas, kas nepārtraukti slīdēja no integratoru bloka, — lentas ar datiem par ātrumu, degvielas rezervēm, gravitācijas lauku, par attālumu līdz planētai . . . Pēc tam viņš uzlika austiņas — 1111 sadzirdēja labojumu un koeficientu skaitļus.

Azarovs un Rains, abi satraukti, ienāca reizē — viņu posteņi atradās vistālāk no kabīnes. Azarovs berzēja sarkanu punu pierē — novērošanas laikā viņš nebija piesprādzējies pie krēsla … Tagad visi četri, grozot galvas te uz vienu, te otru pusi, vēroja ekrānus vai arī Kalves rokas, kas zibēja vienā laidā.

Viņiem likās, ka pagājis bezgala ilgs laiks, kamēr mašīna ar zvana skaņu signalizēja, ka uzdevums atrisināts. Kalve pārlaida acis lentai un pasniedza to Rainam. Astronāvigators izlasīja un, kaut ko domājot, savilka lūpas.

— Orbīta nav stabila, — viņš teica, — bremzējot esam zaudējuši ātrumu.