Taču Šorins nebija ar mieru rimties. Par rimšanu viņš negribēja ne domāt, nedz nodoties galējo robežu aprēķiniem. Viņš gudroja par tālāku ātruma palielināšanu. Bet līdz kādam lielumam? Līdz jebkuram lielumam. Līdz ātrumam, kas tuvs gaismas ātrumam, līdz gaismas ātrumam un pat.. . droši vien pāri tam …
Pusotra gada pārdomām — tas ir pietiekami ilgs laiks. Šorina pamattēzes ir šādas: cilvēkiem šķērslis ir liekā masa. Kur tā rodas? To var radīt apkārtējais vakuums. Nekas cits. Vai tad nevar raķeti-asteroīdu izolēt, nošķirt no vakuuma? Bet kā to izdarīt? Kaut vai ar Nguenga stariem, bez kuriem nav domājams fotonu dzinējs.
Šorins prātoja arī tā: ātrumu robeža ir gaismas ātrums vakuumā. Atkal jāsaduras ar vakuumu. Bet cik liels ir gaismas ātrums ārpus vakuuma? Ja nu to likvidētu ar tiem pašiem Nguenga stariem? Izveidosies kaut kas līdzīgs zemūdenei, kas savā apkaimē iztvai- cina ūdeni, kaut kas līdzīgs lidmašīnai, kas rada ap sevi bezgaisa telpu. Cik liels ir lidmašīnas ātrums bezgaisa telpā? Vai lielāks par parasto? Kas šo ātrumu limitē? Acīm redzot, bezgaisa telpas rašanās ātrums.
Bet tās bija tikai domas. Tām sekoja teorētiski aprēķini, ierosinājumi, mēģinājumu plāni un pārbaudes aparātu projekti.
Pusotra gada — pietiekams laiks, lai apdomātu, apspriestu un izstrīdētos. Dins neparko tam nepiekrita, jo Šorina domas bija pretrunā ar veco klasisko relativitātes teoriju. Dins risināja formulas, kur «C
Šorins nepacietīgi gaidīja atgriešanos. Gan jāteic, ka atgriešanos katrs kosmonauts gaida pat ar lielāku nepacietību nekā startu. Beidzot tā gribas izkļūt no
apnikušajām dzelzs alām, gribas ieraudzīt mīļo Mēnesi, apaļos krāterus — kosmosa iespiestos zīmogus, izstīdzējušos zaļumus, bezsmaržas puķes Mēness dārziņos un ciltsmātes Zemes zilgano vaigu virs robotajiem kalniem!
Trauksmaini zib vadibas pults skaitļi. Šodien ātrums ir divdesmit tūkstoši kilometru sekundē, rīt — deviņpadsmit tūkstoši, parīt — astoņpadsmit tūkstoši. .. Dzeltenā zvaigzne priekšā jau kļuvusi par mazu, jauku saulīti, kurā skatoties sāp acis. Slimniekiem vairs nestāv prātā slimības, katrs kaļ savus plānus — mēnesis pie jūras, mēnesis kalnos, trīs mēneši galvaspilsētā. Teātri un akadēmijas, bibliotēkas, burzmainās ielas! Beidzot pienāk brīdis, kad Zemi sasniedz radioviļņi. Zeme atbild. Vadības telpā uz sudrabaina ekrāna parādās Arenasa seja. Viņš ir tik ļoti vecs, noguris un tik bezgala mīļš, šis pirmais tautietis!
Dins, kājās piecēlies, ziņo:
— Ekspedīcija, uzdūrusies nepārvaramam šķērslim, atgriezusies pirms termiņa, cilvēka organisms nespēj .. . cilvēks nekad nevarēs . . .
Šorina ierosinājumu Dins ne ar vārdu nepiemin, neuzskata par vajadzīgu pat pieminēt, viņš netic šim ierosinājumam. Šorins ļaunā neņem. Katrs rīkojas, kā atzīst par labāku. Gaidāmi vēl daudzi strīdi, Šorins izteiksies ne vienreiz vien …
Mīļais un nogurušais Arenass uz ziņojumu neatbild. Neatbild ļoti vienkārša iemesla dēļ — viņš Dinu vēl nav sadzirdējis. Zeme atrodas trīs gaismas diennakšu attālumā, tikai pēc trim diennaktīm radioviļņi aiznesīs kosmonautu vārdus un sejas. Bet pagaidām Arenass runā savu, pareizāk sakot, priekš trim dienām viņš sacīja tā:
— Tas ir labi, ka jūs atgriežaties. Mums ir ārkārtīgi interesanti jaunumi. Ir izdevies atšifrēt Šarādes radiosignālus. To nozīme ir šāda: «Sūtiet pārstāvi šķidrā hēlijā.» Metodi esam jau izstrādājuši, izmantosim jūsu asteroīdu. Vispirms, protams, aicināsim jūs, veterānus …
Viņš min vairākus vārdus un Šorina vārdu kā trešo.
Sapņi piepildīsies un pie tam drīz, un bez lielām pūlēm. Pēc pusotra mēneša viņi nolaidīsies uz Mēness, vēl mēnešus trīs gatavosies aizlidošanai* Metode jau izstrādāta, šķidro hēliju iepildīt nav grūti. Iesaldētajiem guļot, sapņi nerādās. Šorins iegulsies vannā, atvadām paskatīsies uz ārstu baltajiem virsvalkiem, aizvērs acis un klusītēm sevī skaitīs. . . Tad viņš acis atvērs un ieraudzīs vai nu baltus, vai krāsainus Šarādes ārstu virsvalkus. Kādas izskatīsies Šarādes būtnes? Kā nāras, kā mūsu Zemes cilvēki vai citādi?