Šorina funkcija

Šorins ir laimīgs. Viņš ir tik laimīgs, tik dziļi un rāmi laimīgs kā alpīnists, kas veicis grūtu ceļu līdz virsotnei, kā noguris ceļinieks, kas ticis līdz tīrai gultai, kā zinātnieks, kas beidzot radījis sistematizētu teoriju, kā neatlaidīgs mīlētājs, kas guvis pretmīlestību … Ja Šorins būtu ekspansīvs cilvēks, viņš varbūt lēkātu uz vienas kājas, pilnā balsī dziedātu vai smietos, vai vienatnē dejotu pa savu istabu. Varbūt, spogulī lūkodamies, pats sevi apsveiktu vai arī, kājas tirinādams, vāļātos pa dīvānu un sauktu: «Ak tu Šorin, ak tu laimes bērns! Savu tomēr panāci!» Bet Šorins ir apvaldīts un nosvērts cilvēks. Viņš gavilē klusām, mazlietiņ iekšēji smaidīdams. Sirds samtaina maiguma pārpilna. Klusums, miers, apmierinātība. Šai mirklī nekādu vēlēšanos, nekā vairs nevajag. Laika mirkli, tu esi skaists, jel apstājies!

Sapņi piepildīsies, Šarāde aicina Šorinu ciemos, ciemiņam un draugam tiks atklāts ikviens Visuma noslēpums. Arī atceļš nebūs grūts. Iesaldētie guļ nesapņodami. Uz Šarādes viņš iegulsies vannā, pametīs atvadskatienus uz turienes ārstu baltajiem vai krāsainajiem virsvalkiem, aizvērs acis un klusām skaitīs līdz desmit… un pēc mirkļa jau atvērs acis Saules sistēmā. Viņš ieraudzīs jaunu pasauli — nākotnes Zemi.

Viņam tas liksies kā mirklis, bet uz Zemes būs pagājuši vairāk nekā divsimt gadu. Nebūs vairs kūkumainā Arenasa, skumjās Vandovskas, vairs nebūs neviena paziņas. Šorins it kā atklās vēl vienu planētu — 2400. gada Zemi. Viņš ieraudzīs tālo Nākotni, par kuru tik bieži mēdz sacīt: «Kaut ar vienu

aci varētu palūkoties!» Taču piepildīsies viņam arī šis sapnis. Caurspīdīgajās togās tērptajiem zinātniekiem (nākotnes cilvēkus diez kāpēc vienmēr iedomājamies romiešu togās) viņš pasniegs simts sējumu ar zvaigžņu augstākajām gudrībām.

6. SAPŅOJUMS

—   Te ir simts sējumu ar zvaigžņu augstākajām gudrībām, — tā saka Šorins.

Prātnieki caurspīdīgajās togās vērīgi raugās ūz ekrānu. Gar acīm slīd svešas valodas hieroglifi. Šorins skaļi lasa un tulko tekstu: — «… Mums, Šarādes iedzīvotājiem, zināmi četrpadsmit struktūrstāvi augšup un septiņpadsmit — lejup, rēķinot no mūsu ķermeņa.

Ķermenis sastāv no audiem, audi — no šūnām… šķiedriņas — no spirālītēm, spirālītes — no Reli virpuļiem …»

Prātnieki draudzīgi māj ar galvu … bet tad (tā Šorins redz savā iztēlē) prātniekiem uzacis raucas augšup un pierē iegulst izbrīna grumbas.

—   Bet mums jau zināmi astoņpadsmit stāvi, — iesāk viens no zinātņu vīriem. — Priekš divsimt gadiem mēs to nezinājām, bet tagad zinām. Cik žēl, ka šī grāmata netika mūsu rokās priekš divsimt gadiem! Cik daudz lieka un mokpilna darba, cik daudz upuru! …

—   Bet ar domu lasīšanu, — piebilst kāds cits, — mums nekas neiznāk. Varbūt tur vainīga smadzeņu struktūra? Vajadzētu salīdzināt viņu un mūsējās smadzenes.

—    Kā lai salīdzina? Vai nosūtīt pieprasījumu?

—   Atbilde taču pienāks pēc divsimt gadiem! Neko darīt, vajadzēs meklēt pašu spēkiem …

—   Žēl, biedri Šorin, ka jūs nekā nezinājāt par Zemes sasniegumiem.

Kā viņš varēja zināt? Viņš bija nogulējis divus gadsimtus …

Jā, viņš nogulēs divus gadsimtus. Divos gadsimtos Zeme aiztrauks uz priekšu, aizies tālāk nekā iepriekšējos divtūkstoš gados. Šorins izskatīsies pēc seno laiku grieķa, kas aizlidojis uz zvaigznēm un pārradies mājā 2000. gadā. Ar sajūsmu viņš stāstīs par citu planētu tvaika zirgiem un dzelzs ziloņiem un par to, ka cilvēki tur lido pa gaisu, ka zibens velk ratus, ka tur ir tērauda vergi, kas var kalt, aust, rēķināt un veikt jebkuru smagu darbu.

Bet uz Zemes tas viss jau ir. Paši saviem spēkiem tik tālu tikuši.

Jā, protams, šis grieķis nodzīvojis interesantu mūžu. Redzējis antīko pasauli, skatījis kosmosu un ieraudzījis 2000. gada Zemi. . . Bet kāda jēga no viņa ceļojumiem? Lai ļaudīm tiktu labums? vajadzēja lidot ātrāk, ātrāk par gaismu!

Bet ko lai dara? Gaismas ātrums ir ātruma robeža.

Robeža vai barjera?

* * *

Džinkstēdams ieslēdzas istabas ekrāns. Tajā redzama Dina apmierinātā seja.

—    Hermani, vai tu neguli? Ko tu slēpies? Vai tu gavilē vienatnē? Paklau, es saceru radiogrammu Are- nasam: «Pateicamies par uzticību. Esam gatavi lidot.» Tu, protams, lidosi, vai ne?

Draudzīgi smaidīdams, viņš piebilst:

—    Un tā nu mūsu strīdi ir izšķirti. Robeža vai barjera — tam nav nozīmes. Mēs iemigsim un pamocīsimies uz Šarādes.

Šorins lēni savelk dūres. Samtainais siltums noplok. Pasaule atkal kļūst lietišķa un skaidra kā gaišs rīts. Šorins lietišķi un skaidri raugās īstenībā.

—    Es nelidošu, — viņš saka. — Vispirms jāuzveic gaismas barjera. Nav jēgas uzdot jautājumus, ja atbilde pienāk pēc divsimt gadiem.

Šorina funkciju — kosmosa telpas uzveikšanas formulu — zina katrs astronautikas students. Tas ir krāšņs daudzlapains, turklāt vēl ceturtajā dimensijā