Starp diviem laikmetiem

Es aizturēju elpu, es jutu cieņu pret Džeiku; viņš turpināja smaidīt. Taču acis viņam samiedzās un, skatoties uz Kārmodiju, gāzes gaismā cietsirdīgi un draudīgi iezvērojās. Viņš neko neteica, atspieda dūres pret galda malu un, atbalstījies uz saspriegtajām rokām, noliecās pāri somai uz Kārmodija pusi, gai­dīja, skatīdamies tik ilgi, kamēr Kārmodijam bija kaut kas jāsaka.

-   Publikai ir apnikuši Tvīda bandas skandāli! —- viņš nikni teica, taču balss skanēja kā aizstāvoties.

Tāds sīkums kā jūs un jūsu informācija, — viņš pameta ar galvu uz somu, — ir tik daudz vērts, vai­rāk ne. Banda ir iziruši, un Tvīds pats miris, tāpat arī vairums liecinieku. — Ar sava spieķa sudraba rokturi — tas bija izveidots kā lauvas galva — viņš pamāja uz aktu skapjiem gar sienām. — Un visi jusu papīri nevar iedabūt mani cietumā.

-   0,to es zinu! — Džeiks nemainīja savu stāvokli.

Jūsu nauda pasargās jūs no cietuma, to es vien­mēr esmu sapratis. Tomēr es iznīcināšu jūsu labo slavu, un jūsu nauda nespēs to jums atdot.

Kārmodijs, ņirdzīgi sprauslādams caur degunu, iesmējās un sāka solot pa istabu. Satvēris savu spieķi vidu, viņš runādams it kā diriģēja ar to.

Labā slava, — viņš nīgri norūca. — Jūs esat klerks. Ar klerka prātiņu. Vai jūs ticat, ka kāda nozī­mīga persona jūsu informācijas dēļ domās par mani sliktāk? Sitijā nav gandrīz neviena bagātnieka, kas nebūtu nodarbojies ar to pašu, ar ko es, un vairums vel ar ko daudz ļaunāku! — Viņš apstājās pie Pike­ringa rakstāmgalda un ar spieķa rokturi kā kaut kam pretīgam pieskārās ar naudu pilnajai somai. — Ņe­miet, ko dod, un saprotiet, ka jums vēl ir laimējies.

Taču Džeiks ieņirdzās vēlreiz.

—   Jums taisnība, Kārnegijam tas neko nenozīmēs. Viņš tikai nodomās, ka jūs esat bijis muļķis, ļau­dams sevi pieķert. Un Gūldam arī tas neko nenozīmēs. Vai arī Maiklsam, vai Morganam, Seligmenam vai Seidžam, vai visiem pārējiem. Vīrieši to galīgi neņems galvā.

Viņš noliecās pāri naudas kaudzītēm pie mazās rakstāmgalda atvilktnītes un izņēma garu laikraksta sleju, kurai abas malas bija rūpīgi noplēstas. Tā bija pārlocīta uz pusēm, un viņš to atpleta, pagriezdamies pret gaismu. Es varēju saskatīt, ka tas ir garš drukāts saraksts, acīmredzot divslejīgs.

—   Misis Astora, — viņš, komatus ievērodams, sāka lasīt sarakstu no sākuma. — Un mēs visi zinām, kura misis Astora, vai ne? Un viņai gan tas nebūs vien­alga, mister Kārmodij. Misis Belmontai tas nepa­tiks. Misis Beitsu, misis Brevurtu, misis Cīveru, misis Deju — visas tas interesēs, un arī misis Fišu, misis Golitu, misis …

—   Ko jūs tur lasāt? — Kārmodijs griezīgi ieķērcās.

—   Dažus uzvārdus uz labu laimi. No šāvakara lab­darības balles rīkotāju saraksta Mūzikas akadēmijā. Misis Herimena, misis Džonsa, misis Lorijāra, misis Masgreiva … Viņām visām tas nebūs vienalga! Un misis Strongai, misis Teberai, misis Vēnai…

—   Pietiek!

—   Vel ne. — Pikerings pacēla acis no saraksta. — Ir viens vārds, kuru es izlaidu — vissvarīgākais no visiem. Viņai tas rūpēs vairāk nekā visām citām, jo nekad vairs viņas uzvārds neparādīsies šādā izcilā sabiedrībā. — Pikeringa rādītājpirksts pavirzījās uz saraksta sākumu, tad lēni sāka slīdēt lejup un gan­drīz tūlīt apstājās. — Misis Endrū Kārmodija, — viņš lasīja, un Kārmodija spieķa sudraba rokturis ar lau­vas galvu triecās pret Pikeringa galvu, un viņš saļima kā lelle, kurai pārtrūkusi aukla, atsizdamies pret rakstāmgalda krēslu, kas ar blīkšķi pārlidoja pāri kantorim. Džūlija noelsās — tas skanēja kā apslāpēts kliedziens, bet krēsla brakstēšana apslā­pēja to, un, kad viņa centās piecelties, es sagrābu viņas plecus, spiezdams viņu uz leju, un, pielicis lupas viņai pie auss, čukstēju:

—   Nē! Nē! Viņš nav pa īstam ievainots, — kaut gan skaidri nezināju to.

Kārmodijs stāvēja un skatījās uz Pikeringu, kas, savilcies čokura, gulēja uz grīdas; tad viņš palūkojās uz asiņaino spieķa rokturi, uz atvērto, naudas pilno somu, pēc tam lejup — tagad nevis uz Pikeringu, bet uz avīzes izgriezumu Pikeringa rokā. Viņš pēkšņi pie- tupās un izrava to Džeikam no pirkstiem. Kārmodijs stāvēja un lasīja to, tad vērīgi pētīja, diezgan stei­dzīgi meklēdams kādu uzvārdu. Viņš to atrada un skaļi nomurmināja:

—   Misis Endrū Kārmodija.

Vēl brīdi viņš pētīja drukāto sarakstu, tad atkal paskatījās uz Pikeringu, kas nekustīgs gulēja uz grī­das. Pēkšņi viņa roka saburzīja avīzes sleju bumbiņā un spēcīgi svieda ar to Pikeringam. Viņš nosvieda spieķi uz grīdas un aizskrēja divus soļus, kas bija nepieciešami, lai aizsniegtu rakstāmgalda krēslu. Viņš pievilka to blakus Pikeringam, pieliecās, satvēra viņu zem padusēm un ļenganu ievilka krēslā. Pike­rings, kura galva slābani šūpojās, būtu atkal novē­lies uz grīdas, taču Kārmodijs atgāza krēslu atpa­kaļ tiktāl, ka tikai Pikeringa pirkstgali skāra grīdu.