Starp diviem laikmetiem

Kārmodijs noliecās, atraisīja Pikeringa jostu un izrāva to laukā no cilpām. Tad viņš izvēra to cauri krēsla atzveltnes līstītēm un gribēja savilkt galus kopā ap Pikeringa krūtīm un rokām. Josta tiktāl nesniedzās, un viņš noņēma pats savējo un piesprā­dzēja to Pikeringa jostai galā. Tad viņš dubulto jostu cilpā apmeta ap Pikeringa krūtīm un rokām tieši virs elkoņiem. Aizmugurē viņš ar sprādzi savilka to tik cieši, ka mēs dzirdējām nočīkstam ādu un nokrikstam koku, un es prātoju, vai Pikerings spēj paelpot.

Tomēr viņš elpoja. Kad Kārmodijs bija beidzis, Pikerings, lūpas Čāpstinādams, sakustējās, un viņa lūpu kaktiņā šūpojās gara, tieva siekalu strūkliņa; acis vēl bija ciet, viņš pūlējās pacelt galvu. Kārmodijs atkāpās, paķēra savu spieķi un atri aizgāja aiz Pike­ringa krēsla. Džeiks pacēla galvu, un es redzēju, ka viņš atver acis, ka noskaidrojas viņa skatiens, ka viņš atkal cieši samiedz acis, kad viņu no jauna pār­ņēma sitiena radītās sāpes. Viņa galva droši vien nežēlīgi sāpēja, jo es redzēju, ka viņš nobāl kā nāve; tad, cīnoties ar nelabumu, viņš piepūta vaigus un viņa pleci saguina. Dažas sekundes viņš nekustējās, tad pavisam lēnītēm atkal pacēla galvu un mazliet pavēra acis, pieradinādams tās pie gaismas. Viņa pleci vēlreiz konvulsīvi noraustījās, tad viņš jau spēja — bieži mirkšķinādams — turēt acis atvērtas, un viņa sejā sāka atgriezties krāsa.

Kārmodijs apgāja apkārt krēslam, lai redzētu Pike­ringa seju. Viņi ilgi skatījās viens uz otru; viena šaura, gandrīz pilnīgi taisna asiņu strūkliņa tecēja pa Pikeringa deniņiem, otra ritēja uz leju pa pieri uz vienu biezo, melno uzaci. Kārmodijs teica:

— Jūs esat radījis neciešamu stāvokli. Jūs atra­dāt īsto atslēgu.

Ar savu spieķa galu viņš pieskārās saburzītajai avīžpapīra lodītei, tad pameta to uz aiznagloto dur­vju pusi; tā pašāvās zem apakšējā dēja, aizripoja man garām, un es redzēju, ka tā iekrīt šahtā.

—   Sī ir pirmā sezona, kad mana ģimene ieņem savu vietu Ņujorkas augstākajā sabiedrībā. Tā nebūs pēdējā, par to es parūpēšos.

Viņš aiztaisīja un aizsprādzēja somu un nometa zemē pie durvīm.

—  Kad jums bija izdevība, vajadzēja ņemt, cik devu. Tagad nedabūsiet neko.

Kārmodijs novilka meteli, uzmeta to uz galda, attaisīja kaklasaiti un apkaklīti, atpogāja vesti, no tās kabatas izņēma cigāru un rūpīgi aizsmēķēja. Kad tas bija labi iededzies, viņš, pavicinādams sērkociņu, izdzēsa liesmu, nosvieda sērkociņu uz grīdas un uzmina tam ar kāju. Tad viņš piegāja pie viena no aktu skapjiem un atrāva augšējo atvilktni.

Pāris mirkļu viņš nesacīja nekā, tikai stāvēja ar cigāru mutē un skatījās uz šifrētajām atzīmēm. Džeiks Pikerings spēja pagriezt savu krēslu tā, lai varētu Kārmodiju novērot. Kārmodijs pār plecu uzmeta viņam skatienu, it kā gribētu kaut ko sacīt, tomēr nekā nepateica. Viņš atkal pievērsās aktīm un apskatīja katru papīru skapī, pāršķirstīja tos, ātri kustinādams rādītājpirkstu. Viņš vienā sekundē lai­kam pārbaudīja vienu dokumentu, roka reti pārtrauca vienmērīgo kustību, lai gan šad tad viņš izstiepto rādītājpirkstu apslapināja ar mēli un palaikam izņēma cigāru no mutes un nobirdināja pelnus uz grīdas. Viņš neizņēma gandrīz nevienu papīru, tikai šķirstīdams pārlaida tiem acis. Bet brīdi pa brīdim viņš apstājās, izņēma no aktu vākiem kādu garāku dokumentu un izlasīja to. Divas reizes viņš šādus papīrus atlika malā uz skapja virsas. Par pārējiem viņš nerūpējās, neiegrūda tos atpakaļ, bet saburzīja un svieda uz grīdas.

Taču man šķiet, ka divas pēdas dziļajās aktu skapja atvilktnēs bija trīs vai četri tūkstoši, varbūt pat pieci tūkstoši lapu. Pilsētas valdes pulkstenis nosita vienu reizi, tātad bija viens. Kārmodijs atvilk­tnē vēl nebija ticis ne līdz pusei, un uz skapja vir­sas bija atlikti tikai divi dokumenti.

Pikerings teica:

—   Es gaidīju, kad jūs beidzot pats to pamanīsiet — jums vajadzēs stundas un atkal stundas, lai pārmek­lētu tikai vienu pašu aktu skapi, un te tādu ir pavi­sam trīspadsmit, nelaimīgs skaitlis jums.

Kārmodijs piegāja pie Džeika rakstāmgalda un iemeta cigāra galu spjaujamtraukā pie galda. Viņš devās atpakaļ pie vaļējās atvilktnes un, jau pacēlis rokas, lai atkal sāktu meklēšanu, pār plecu noņirdza uz Džeiku.

—   Manā rīcībā ir visa nakts, — viņš rotaļīgi teica — Un, ja ar to nepietiks, visa nākamā diena. Un pēc tam vēl tik daudz laika, cik man vajadzēs.

Viņa rādītājpirksts atkal sāka vienmērīgo kustību, un nepārtrauktā tikko sadzirdamā čaukstoņa, pāršķir­stot papīrus, kļuva gandrīz vai par klusuma sastāv­daļu.

Es pieliecos pavisam tuvu Džūlijai, un, kad manas lūpas pieskārās viņas ausij, es izelpojot gandrīz bez skaņas čukstēju:

—   Atgulieties un atpūtieties. Mums te būs jāpaliek ilgi ilgi.