Starp diviem laikmetiem

Mani pamodināja pirmā dienas gaisma un lēnie Pilsētas valdes pulksteņa sitieni. Es atvēru acis: Džū­lija turēja roku kādu collu no manas mutes, gatava lo aizspiest, ja es sāktu runāt. Es pacēlu galvu un noskūpstīju viņas plaukstu, un viņa satrūkusies parava roku nost, tomēr pasmaidīja. Viņa norādīja uz blakus istabu, tad pielika pirkstu pie lūpām, un es pamāju ar galvu. Es skaitīju pulksteņa sitienus; bija septiņi. Kad pulkstenis beidza sist, es ai kal izdzirdēju vienmērīgo papīra čaukstoņu blakus istabā, un man šķita, ka es to dzirdu jau kopš mūžības.

Mēs klusi pielīdām pie aizsistajām durvīm un apsē­damies tāpat kā pirmīt. Tikai tagad dienas gaismā telpa izskatījās pelēka un noplukuši, uz ārējām palo­dzēm bija parādījies svaigs sniedziņš, smalks kā pūderis, citādi nekas nebija mainījies. Kārmodijs sēdēja uz galda, vienmērīgi, pāršķirstīdams trešā skapja apakšējās atvilktnes papīru blāķus. Džeiks bija pagriezis krēslu tā, lai varētu novērot Kārmodiju; viņam uz galvas bija gandrīz dūres lieluma puns, seja bija sakritusi, acis apsarkušas, āda zem tām nokarājās, mute bija mazliet pavērta. Man šķita, ka viņš cieš sāpes vai nu no sitiena pa galvu, vai arī tāpēc, ka nespēj pakustēties. Taču Kārmodija seja izskatījās gandrīz tikpat nogurusi, skatiens bija truls un nekustīgs, un es prātoju, vai viņš vēl ir spējīgs pilnīgi saprast dokumentus, pār kuriem bez mitas slīdēja viņa acis. Tagad uz otrā aktu skapja augšas gulēja piecas lapas.

Drīz kaut kam bija jānotiek, tas bija skaidrs. Die­nas gaismā, kas bija ļoti balta no jaunā sniega, es paskatījos uz Džūliju; viņa izskatījās atpūtusies un uzsmaidīja man. Tomēr es zināju, ka mēs šeit vairs nevaram palikt daudz ilgāk. Un arī Kārmodijs to nevarēs. Visticamāk, ka viņš Pikeringu atstās tādā pašā stāvoklī, bet viņam drīz būs jāaiziet, vismaz sadabūt kaut ko ēdamu. Man šķita, ka, projām ejot, viņam būs jāaizbāž Pikeringam mute. Džeiks tagad neuzdrošināsies kliegt, lai nedabūtu vēl vienu bel­zienu pa galvu, bet, ja Kārmodijs aizies, viņš droši vien bļaus, kamēr kāds izdzirdēs un noskaidros, kas te notiek, un tas nevilktos ilgi. Pilsēta jau bija pil­nīgi pamodusies, mēs ar Džūliju varējām dzirdēt nepārtraukto dārdoņu aiz logiem. Arī māja modās; divas reizes no lejas pa šahtu dzirdējām soļus uz kāpnēm. Ko lai mēs darām, ja Kārmodijs aizies? Mēs nevarēsim pabīdīt vaļējos dēļus sāņus un iziet cauri Pikeringa kantorim tā, lai viņš mūs neredzētu. Es paliecos, lai paskatītos uz leju. Blakus un aiz manis grīdas dēļi bija novākti, un es varēju redzēt tālu lejā šahtā, kuru katrā stāvā apgaismoja logi, kas izgāja uz Nasaustrītu. Es redzēju, ka sijas visos stāvos zem mums ir aizvāktas; mums nebija nekādas iespējas izkļūt no šejienes pa lifta šahtu.

Pēc kādas pusstundas Kārmodijs pārtrauca darbu. Viņš piecēlās, izkustināja plecus un, galvu noliecis, grozīja kaklu, lai atbrīvotu to no sastinguma. Viņš stāvēja un vērtējoši noskatīja Džeiku, un man šķita, ka zinu, kas viņam padomā: viņš prātoja, vai uz lai­ciņu varētu atstāt Džeiku vienu un aiziet un kā vis­labāk to izdarīt. Bet tad viņš iedomājās kaut ko, kas man nebija ienācis prātā, — viņš citu pēc citas izpē­tīja Džeika galda atvilktnes. Arī es vakar biju apska­tījis šīs atvilktnes un zināju, ko viņš tur atradīs.

Viņš atrāva pēdējo atvilktni pa kreisi, izcēla no tās papīra maisiņu, ieskatījās tajā, tad pavērās uz Džeiku un pasmīnēja. Kārmodijs apsēdās uz galda un apēda četrus vai piecus lielus, baltus sausiņus, turēdams saliektu plaukstu zem mutes, lai uztvertu druskas, kuras iemeta mutē pēdējās. Ābolam bija brūni, mīksti plankumi, taču viņš to apēda visu, arī serdi. Viņš neizsmēja Pikeringu ar nodomu, taču Džeiks vēroja viņu, un, kad Kārmodijs atkal piecē­lās, nokratīdams pēdējās druskas no rokām, viņš ņirdza. Kārmodijs atvēra kādu citu atvilktni un izņēma puspudeli viskija, izrāva aizbāzni un ieķēra krietnu malku. Vēl ar aizbāzni rokā viņš brīdi vēr­tējoši skatījās uz Džeiku.

Vai gribat malku, lai vieglāk pamosties? — viņš pajautāja.

Džeiks vilcinājās un paraustīja plecus, negribē­dams teikt «jā» un nespēdams pasacīt «nē». Kārmo­dijs piegāja pie Džeika un paturēja pudeli viņam pie lupām, mazliet nicīgi vērodams, kā viņš norij divus malkus, tad atrāva pudeli. Pēc tam — es bezpalīdzīgi saķeru galvu abās rokās un sāku šūpoties uz priekšu un atpakaļ — Kārmodijs devās atpakaļ pie darba.