Starp diviem laikmetiem

Es nobēru numuru, un man ne prātā nenāca brīnī­ties, kādēļ, neko nejautādams, izpļāpāju to svešinie­kam.

—       Pareizi, — viņš mani uzslavēja, un man tas pa­tika.

Mēs tagad atradāmies gaitenī, un tuvumā neviena nebija.

—       Vai jūs esat no armijas? Ja tā, tad šodien gan neesmu piemērotā omā, lai vēlētos sastapt kādu 110 turienes.

Es ievēroju, ka viņš pasmīnēja, taču uz jautājumu neatbildēja, tikai pateica:

—       Es esmu Rūbins Prīns. — Viņš brīdi pavilcinā- jās, it kā man šis vārds varētu būt pazīstams, tad turpināja:

— Man laikam gan vajadzēja iepriekš piezvanīt un norunāt satikšanos, bet es ļoti steidzos, tāpēc pie- skrēju pats.

—       Tas nekas, es jau neko nedarīju, tikai strādāju. Ar ko varu jums pakalpot?

Viņam tik grūti bija pateikt sakāmo, ka viņš sa­vieba seju jokainā grimasē.

—       Man vajadzēs jūs apgrūtināt kādu stundu. Ja jūs varētu iekārtoties, tad tūlīt. — Viņš izskatījās samulsis. — Man ļoti žēl, bet… ja jūs īsu brīdi uzti­cētos man, es būtu laimīgs …

Biju uzķēries uz makšķeres, apmcklētajs mani inte­resēja.

—       Labi. Tagad ir desmit minūtes pāri divpadsmi­tiem. Vai jūs negribat kopā ar mani paēst lenču? Es varu aiziet mazliet agrāk.

—   Lieliski, tomēr nerunāsim telpās. Mēs varētu paķert līdzi dažus sendvičus un apēst tos parkā. Ar mieru? Laiks nav pārāk auksts.

Piekrītoši pamājis ar galvu, es sacīju:

—   Sadabūšu savu mēteli. Pagaidiet mani šeit pat. .lus mani intriģējat. — Es stāvēju vilcinādamies un cieši raudzīdamies uz šo mazo, patīkamo stūrgalvīga izskata plikpauri. Tad piemetināju: — Un esmu pār­liecināts, ka jums tas ir skaidrs. Jūs taču šitā neizda- raties pirmo reizi, vai ne? Tēlodams apmulsumu, nokārtojat savas darīšanas?

Viņš pasmīnēja un pasita vieglu knipi.

—   Un es biju pārliecināts, ka rīkojos no tiesas veikli. Nu, neko darīt, jāiet atkal pie spoguļa un jā­praktizējas. Paķeriet savu mēteli, mēs tikai velti kavējam laiku.

Mēs gājām pa Piekto avēniju uz ziemeļiem garām milzīgajām stikla un tērauda, stikla un mirdzoša metāla, stikla un marmora celtnēm un arī vecāka gada gājuma ēkām, kurās bija vairāk akmens un ma- zak stikla. Tā ir apstulbinoša un neiedomājama iela, es nekad neesmu varējis pierast pie tās un šaubos, vai vispār kāds patiešam pierod pie tās. Vai vēl kur citur vesels mākoņu valnis var pilnīgi atspoguļoties viena paša nama vienas sienas logos tā, lai vēl vieta paliktu pāri? Šodien man jo sevišķi patika iet pa šo ielu, temperatūra bija krietni pāri 50 grādiem pēc Fārenheita, un gaisā jautās vēla rudens dzestrums. Bija gandrīz dienas vidus, un skaistas meitenes spur­dza laukā no visām kantoru ēkām, kurām mēs gājām garām, un man kļuva žēl, ka es nekad neiepazīšos un pat nevarēšu parunāties ar kādu no viņām. Mazais plikpauris man blakus teica:

—   Es pastāstīšu to, kas man jums jāpasaka, pēc tam uzklausīšu jautājumus. Iespējams, ka uz dažiem pat atbildēšu. Bet viss, ko drīkstu jums stāstīt, būs pateikts, iekams sasniegsim 56. ielu. Esmu to darījis jau vairāk nekā trīsdesmit reižu, un vēl neesmu iema­nījies savu sakamo izklāstīt labi vai pat tikai ta, lai tas izklausītos kaut cik saprātīgi, pie tam es allaž esmu traki nopūlējies. Nu, tad tā.

Ir kāds Projekts. Laikam jāsaka: Savienoto Valstu valdības Projekts. Protams, slepens. Kas gan mūsdie­nas valdībai nav slepens? Manuprāt, un daži citi domā tāpat, tas ir svarīgāks nekā visi nukleārie un kos­mosa pētījumi, visas zemes pavadoņu un raķešu pro­grammas kopā, kaut gan Projekts ir ellišķīgi mazs. Es jums skaidri pasaku, ka nedrīkstu sniegt pat vis­niecīgāko norādījumu par to, kas tas īsti ir par Pro­jektu. Un ticiet man, jūs ne mūžam to neuzminēsiet. Varu teikt tikai vienu: nekad visā savā trakajā vēsturē cilvēki nav mēģinājuši neko tādu, kas varētu kaut maz­drusciņ līdzināties šim aizraujošajam Projektam. Kad pirmo reizi apjēdzu, kas tas īsti ir, es divas naktis negulēju — un šoreiz es to nedomāju pārnestā no­zīmē — es burtiski nevarēju iemigt. Un, lai aizmigtu trešajā naktī, man vajadzēja iešļircināt miega zāles. Un mani uzskata par smaga rakstura cilvēku bez iztēles. Vai jūs klausāties, ko es stāstu?

— Ja, ja saprotu pareizi, beidzot jūs esat atklā­juši kaut ko interesantāku par seksu.

Jūs pats redzēsiet, ka nepārspīlējat. Man šķiet, ka pavizināšanās pa Mēnesi izrādīsies gandrīz gar­laicīga salīdzinājumā ar to, ko varbūt varēsiet darīt jūs. Tas ir visvarenākais piedzīvojums, kāds vien iespējams. Es atdotu visu, kas man pieder vai pie­derēs, lai likai varētu ielīst jūsu ādā; es ziedotu pat dažus gadus no dzīves tikai par iespēju piedalīties šai pasakumā. Moriij, draugs, tas arī ir viss, ko drīk­stu pateikt, lai gan varētu vēl stāstīt un stāstīt, bet īstenībā tas ir viss, kas man bija sakams. Jūs uzai­cina pievienoties Projektam ne jau kadu jūsu nopelnu vai likumu dēļ, nē, jums tikai uzsmaidījusi akla laime. Jus varat atdot sevi Projektam. Pilnīgi akli uztico­ties. Tas ir tikpat kā pirkt cūku maisā, tā jau tas ir, bet ak dievs, kādu cūku! 57. ielā ir diezgan labs deli­katešu veikals. Kādus sendvičus jūs vēlaties?