Starp diviem laikmetiem

piesakieties pastā, mūs iecelsim jūs par inspek­tora palīgu, iedosim nozīmīti, un jums būs tiesības apcietināt tos, kas mēģinās apkrāpt pastu. Es to do­māju no visas tiesas: izvēlieties valsts dienestā kādu nozari gribat, tikai Valsts departamentu un diplomā­tisko korpusu ne, un tādu amatu, kāds jums iepatī­kas, vienīgi alga nedrīkst pārsniegt divpadsmit tūk­stoš dolāru gadā un amats nevar būt tāds, kurā ievēlē. Jo, Saj… Vai drīkstu saukt jūs par Saju? — viņš pēkšņi nepacietīgi noprasīja.

•— Droši.

—    Un, ja vēlaties, sauciet mani par Rūbu. Saj, nav nozīmes, kurā algu sarakstā jūs oficiāli skaitā­ties. Ja es saku, ka Projekts ir slepens, tad es tā arī domāju. Mūsu budžets ir izkaisīts pa visvisādu depar­tamentu un biroju grāmatvedībām, mūsu cilvēki ir visos algu sarakstos, tikai nc mūsējos. Oficiāli mēs nemaz neeksistējam. Nūja, es vēl aizvien skaitos Sa­vienoto Valstu armijas karavīrs, tuvojas laiks doties pensijā, un man armijā patīk, lai cik ekscentriski tas arī izklausītos. Tomēr mans formas tērps karājas skapī, es tagad nevienu militāri nesveicinu, un cil­vēks, no kura saņemu krietni daudz pavēļu, ir mums uz laiku piekomandēts vēsturnieks no Kolumbijas uni­versitātes. Uz šā sola paēnā ir pavēsi, pameklēsim vietu saulē.

Mēs izvēlējamies solu kādus divpadsmit jardus no takas, blakus lielam, melnam, izliektam akmenim. Nosēdāmies piesaulē, atzvēlāmies pret sasilušo ak­meni un sākām izsaiņot savus sendvičus. Dienvidos, austrumos un rietumos pie pašas parka robežas pār to draudīgi slējās augstie Ņujorkas debesskrāpji, gluži kā gangsteru banda, kas gatava mesties iekšā parkā un aprakt zaļumus betonā.

—   Jūs laikam mācījāties vidusskolā, kad lasījāt par lidojošo Rūbu Prinu, aizsargu ar brieža kājām.

—   Man tā šķiet. Tagad man ir divdesmit astoņi.— Es iecirtu zobus savā sendvičā. Tas bija ļoti labs, gaļa plānās šķēlēs, taču uzlikta biezā kārtā, taukums gar malām bija apgriezts.

—  Vienpadsmitajā martā paliks divdesmit as- toņi, — Rūbs piebilda.

—   Ak to arī jūs zināt? Ai, šie mīļie, dārgie špiki!

—   Tas, protams, ir ierakstīts jūsu personīgajā lietā armijā. Bet mēs zinām arī šo to, kas tur nav piemi­nēts. Mēs zinām, ka jūs pirms diviem gadiem izšķīrā­ties no sievas, un zinām arī, kāpēc.

—   Vai jūs man to nepateiktu? Es pats nekādi ne­varēju to izdomāt.

—   Jūs to nesaprastu. Mēs zinām arī, ka apmēram piecos pēdējos mēnešos jūs esat saticies ar deviņām sievietēm, bet tikai ar četrām no tām vairāk nekā vienu reizi. Šķiet, ka pēdējās sešās nedēļās viņu skaits pamazām sarucis un tagad jūs sastopaties tikai ar vienu. Tomēr mēs nedomājam, ka esat jau nobriedis jaunām laulībām. Jūs pats varbūt domājat, ka esat, taču mums liekas, ka jus vēl baidāties. Jums ir divi draugi, jūs šad un tad ar viņiem kopā paēdat lenču vai pusdienas; jūsu vecāki ir miruši, jums nav ne brāļu, ne mā …

Mana seja kvēloja, es to jutu, tādēļ centos runāt mierīgā balsī:

—   Rūb, man šķiet, ka jūs man patīkat. Bet man jāprasa: kas deva jums vai kādam citam tiesības bāzt degunu manā privātajā dzīvē?

—   Neskaistieties, Saj! Tas nav to vērts. Pārāk daudz mēs nemaz neesam izošņājuši. Un nekā sa­traucoša, nekā nelikumīga. Mēs neesam tādi kā viena otra valdības aģentūra, kuru es varētu nosaukt; mēs nedomājam, ka mums piešķirta dievišķīga sūtība. Mēs nenodarbojamies ar telefona sarunu noklausīšanos un nelegālām kratīšanām; mēs domājam, ka konstitūcija attiecas pat uz mums. Taču, pirms šķiramies, gribu palūgt jūsu piekrišanu izkratīt jūsu dzīvokli šodien, pirms vel nebūsiet pārgājis mājās.

Es jutu, ka manas lūpas sakniebjas, un pakratīju galvu.

Rūbs pasmaidīja un, paliecies uz manu pusi, pie­skārās manai rokai.

—   Es jūs mazliet pakaitināju. Taču ceru, ka jūs neņēmāt to par pilnu. Es jums piedāvāju iespēju pie­dalīties tik ellišķīgi interesantā piedzīvojumā, kāds vēl nav gadījies nevienam cilvēkam.

—   Un jūs nevarat neko man pastāstīt par to. Esmu pārsteigts, ka esat sadabūjuši septiņus cilvēkus vai pat tikai vienu pašu.

Rūbs skatījās zemē uz zāli, lauzīdams galvu, ko vēl varētu man pateikt, tad atkal paraudzījās uz mani.