Starp diviem laikmetiem

—   Mēs gribētu uzzināt par jums vairāk, — viņš gausi teica. — Mēs vēlētos jūs pārbaudīt. Taču mēs domājam, ka zinām par jums jau krietni daudz — kāds esat, ko domājat. Piemēram, mums pieder divas Saimona Morlija oriģinālgleznas no jūsu mākslas no­daļas pagājušā pavasara izstādes un viens akvarelis, un dažas skices, viss godīgi pirkts un samaksāts. Mēs drusku zinām, kas jūs esat par cilvēku, un šodien es uzzināju vēl šo to. Man liekas, ka drīkstu jums teikt: varu gandrīz vai garantēt, nē, esmu pārlieci­nāts, ka varu garantēt — ja jūs mums uzticēsieties uz diviem gadiem, protams, ja izturēsiet dažas tālākās pārbaudes, jūs būsiet man pateicīgs. Jūs teiksiet, ka man bija taisnība. Jūs teiksiet man, ka jums tirpas skrien pa muguru, pat iedomājoties, ka būtu varējis palaist garām šo izdevību. Cik daudz cilvēku vispār ir dzīvojuši, Saj? Varbūt pieci vai seši biljoni? Un, ja jūs izturēsiet pārbaudi, varbūt jūs kļūsiet par vienu ducī no šiem biljoniem, varbūt par vienīgo, kas varēs

piedalīties vislielākajā piedzīvojumā, kādā cilvēks jel­kad devies.

Tas mani ietekmēja. Sēdēju, ēdu ābolu un pārdomā­dams blenzu tukšumā. Pēkšņi pagriezos pret Rūbu.

—   Sasodīts, bet jūs taču nepateicāt nenieka vairāk kā pirmīt!

—  Jūs to pamanījāt? Daži nepamana. Tas, Saj, ir viss, ko drīkstu stāstīt!

—   Jūs esat pārāk pieticīgs — jūsu plāns ir skaisti nostrādāts. Es pērku Bruklinas tiltu. Vai pirmo ie­maksu jūs pieņemsiet jau tūlīt? Deviņi pērkoni, Rūb, kā jūs domājat: ko gan es varētu jums teikt? «Skaidrs, es piekrītu. Kur man jāparakstās?»

Viņš pamāja ar galvu.

—   Zinu. Tas ir grūti. Tikai nekā citādi es to nevaru izdarīt, tas ir viss.

Viņš sēdēja un skatījās uz mani. Tad klusītēm pie­metināja:

—   Tomēr jums ir vieglāk nekā daudziem citiem. Jūs neesat precējies, jums nav sīko. Un jūsu darbs jūs pagalam garlaiko, mēs to zinām. Un kā lai negar­laikotu? Tas jums nekā nedod, tam nav nekādas vērtības. Jūs esat pats sev apnicis, nemierā ar sevi, un laiks steidzas; pēc diviem gadiem jums būs trīs­desmit. Un jūs vēl aizvien nezināt, ko iesākt ar savu dzīvi.

Rūbs atspiedās pret silto akmeni un, ļaudams man padomāt, raudzījās uz taku un cilvēkiem, kas pa to pastaigājās saulainajā rudens dienvidū. Tas, ko viņš nupat pateica, bija taisnība.

Rūbs gaidīja. Kad es atkal pagriezos, lai paskatī­tos uz viņu, Rūbs sacīja:

—   Tātad jums tas jādara, jāizlieto izdevība. Ievel­ciet dziļi elpu, aizveriet acis, aizspiediet degunu un Ieciet tik iekšā. Vai jums labāk patīk arī turpmāk pār­dot ziepes, košļājamo gumiju un krūšturus, un jods viņu zina kādus vēl krāmus? Dieva dēļ, jūs taču esat jauns cilvēks!

Rūbs saberzēja plaukstas, nopurinādams druskas, un sabāza vairākus vaska papīra vīstokļus savā somā. Tad bijušais futbolists strauji un veikli pie­cēlās. Arī cs piecēlos. Tik saērcināts, ka tas mani pašu pārsteidza, es sacīju:

—   Vajadzētu ellīgi daudz uzticības, lai paļautos uz pilnīga svešinieka tērgāšanu. Un kas būs tad, ja es pievienošos šai lielajai mistērijai un tā man nemaz neliksies tik aizraujoša?

—   Neiespējami.

—• Bet ja mani tā neinteresētu?

Ja jūs mūs apmierināsiet kā kandidāts un mēs jums pastāstīsim, ko darām, tad mums jāzina, ka jūs izturēsiet līdz galam. Mums nepieciešams jūsu iepriekšējs solījums, citādi mēs nevaram.

—   Vai man būs jāaizceļo?

—   Ar laiku jā. Jāizdomā, ko teikt jūsu draugiem. Mēs nevaram pieļaut, ka ļaudis sāk brīnīties, kur un kāpēc pazudis Sajs Morlijs.

—   Vai pasākums ir bīstams?

—   Mēs domājām, ka ne. Tomēr es nevaru ar pilnu pārliecību apgalvot, ka tas mums ir pilnīgi skaidrs.