Starp diviem laikmetiem

8

Izstāstiet mums velreiz visu. Jods parāvis, pado­mājiet! — Rubs iesaucās, un viņa balsī pieauga vil­šanās un niknums. — Vai tām kamanām bija vēl kaut kas, vienalga kas? Dieva deļ, vai tad viņi neko neru­nāja?

—  Rāmāk, Rūb, rāmāk, — doktors Dancigers no­murmināja.

Viņš, Rūbs un Oskars Rosofs, kas tagad bija ģēr­bies savās ikdienas drēbēs, un es sēdējam manā Da­kotas dzīvojamā istabā, un mums katram rokā vai blakus uz grīdas bija kafijas tase. Oskars smēķēja cigareti; cs nekad agrāk nebiju redzējis, ka viņš pi- poiu, un, kad viņš bija nokūpinājis jau kādas pāris cigaretes, Dancigers arī palūdza vienu, un tagad ari viņš smēķēja.

Cs, kreklos izmeties, rītakurpēm kājās, sedeju, sūcu kafiju un centos atdzīvināt atmiņā katru pagājušās nakts pastaigas sīkumu, domās pārbaudīdams re­dzēto un pūlēdamies vēl kaut ko atcerēties. Tad es atkal papurināju galvu.

—   Bija tikai… kamanas. Man ļoti žēl. Un viņi nebilda ne vārda. Kad viņi bija pabraukuši garām, sieviete iesmējās, taču es nedzirdēju, vai vīrietis pa­teica kaut ko, kas šos smieklus izraisīja.

—   Nu, un kā bija ar laternām uz ielas? — Oskars saērcināts ieprasījās. — Vai tās bija gāzes vai elek­triskās laternas? To nav grūti atšķirt.

Ērcīgums ir lipīgs, un es atbildēju:

—   Oskar, es laternām nepievērsu vairāk uzmanī­bas kā jūs, kad dodaties vakara pastaigā.

—   Un vairāk nevienu jūs neredzējāt? — Rūbs pa­šķielēja uz mani. — Vairāk itin neko? Nedzirdējāt ne skaņas? Kā tad ir? Vai jūs dzirdējāt vēl ko, vienalga, ko?

Man derdzās visu atkal atkārtot, es jutos it kā vai­nīgs; bet, kad dažas sekundes biju centies atcerēties ko vairāk, nekā biju viņiem pastāstījis par visiem iespējamiem sīkumiem, man bija noliedzoši jāpapu­rina galva. — Valdīja pilnīgs klusums, Rūb, visu klāja sniegs, un nekur nekas nekustējās.

Rūba mute īgnumā sašķobījās, lūpas cieši saknie- bās, norijot sapīkumu. Tad viņš saņēmās un uzsmai­dīja man, lai parādītu, ka saprot mani. Taču Rūbam bija nepieciešama kāda tīri fiziska atslodze, un viņš, sabāzis rokas armijas bikšu pakaļējās kabatās, sāka soļot pa istabu.

—   Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Tas var būt bijis, tas varētu būt bijis 1882. gads! Vai ari tā var būt bijusi tagadne! Kāds bija izvilcis vectētiņa vecās ka­manas, un gaismas signāli varbūt nedarbojās snieg­puteņa dēļ. — Rūbs apsviedās pret Rosofu, nevarīgi plātīdams rokas un bez jautrības smiedamies. — Tas ir jocīgi! Viņš varētu būt to paveicis! Varbūt viņš to paveica! Un nekādi nevar to pierādīt, jods lai parauj!

Viņš piegāja pie sava krēsla, iekrita tajā un pa­sniedzās pēc kafijas tases, kas atradās uz paklāja blakus krēslam.

Mazliet grudzinādams, pacietīgā balsī, izkliedē­dams vispārējo saspīlējumu, Dancigers jautāja:

—  Pēc pastaigas jūs atnācāt šeit atpakaļ, Saj? Vai jūs nevienu nesastapāt?

—   Pareizi. — Es atkal pamāju ar galvu.

—  Tad jūs ienācāt šeit, dzīvojamā istabā, piegājāt pie logiem un skatījāties lejā uz parku.

—  Pareizi! — Es piekrītoši pamāju, cieši vērda­mies Dancigera sejā, cerēdams, ka viņš spēs izvilkt no manis kaut ko tādu, ko pats neapzinos.

—   Un jūs patiešām neko neredzējāt?

—   Nē. — Pēkšņi sadrūmis, es atkal apsēdos uz sava krēsla. — Man ļoti žēl, doktor Danciger. Šaus­mīgi žēl. Taču man vakar vakars bija 1882. gads. Vismaz rnanā apziņā. Tātad šai faktā nebija nekā neparasta, un es nepievērsu tam sevišķu uzmanību.

—   Es saprotu. — Uzsmaidīdams man, viņš vairāk­kārt pamāja ar galvu, tad pievērsās pārējiem un pa­raustīja plecus. — Nu, kas ir, tas ir. Mums vienkārši vajadzēs pagaidīt kādu citu izdevību un mēģināt no jauna, tas ir viss.

Visi piekrītoši pamāja, tad mēs sēdējām klusēdami. Doktors Dancigers vēroja aizdedzināto cigareti savā rokā, riebumā saviebās un saberza to pelnu traukā, un cs sapratu, ka nupat viņš atkal atmet smēķēšanu. Pēc kāda brīža, varbūt pēc pāris minūtēm, Rosofs ierunājās:

—  Saj, lūdzu, pieejiet pie loga. Un izejiet uz bal­kona tāpat kā vakar vakarā.

Es devos pie franču loga, atvēru to, izgāju uz bal­kona un jautājoši pagriezos pret Rosofu; es biju no visa tā noguris, taču jutu, ka mans pienākums ir tur­pināt, kamēr vēl kāds to vēlas.

—   Aizveriet acis, — Rosofs teica.

Es tās aizvēru.

—  Okei! Ir vakar vakars. Jūs stāvat laukā uz bal­kona un skatāties uz parku. Turiet acis ciet un savā iztēlē atkal skatiet to pašu ko vakar, un, līdzko aina kļūst skaidra, precīzi aprakstiet redzēto.

Pēc kāda brīža es, aizvēris acis, sāku stāstīt:

—  Viss pilnīgi balts, visur vēl gluži neskarts sniegs, ir ļoti skaisti… uz baltā fona koki izskatās