Starp diviem laikmetiem

—   Sveiks, Saj, — Rūbs teica. — Mēs gājām garām un iedomājāmies uz brīdi ienākt pie jums. Priecājos, ka esat mājās.

—   Nāciet iekšā, nāciet iekšā! — Es biju sajūsmi­nāts kā bērns. — Es tā priecājos, ka esat atnākuši.

Rūbs iepazīstināja mani ar meiteni — viņas priekš­vārds bija Meja — un es palīdzēju viņiem noģērbt virsdrēbes. Rūbam līdzi bija divi pāri slidu — koka zolītes ar asmeņiem un ādas siksniņām piestiprinā­šanai. Rubs stāstīja, ka viņi ejot uz parku slidot; karogs esot jau uzvilkts un ugunskuri iededzināti. Viņš aicinaja mani līdzi, taču es atteicos, jo nesli- doju. Kad nesu iekša kafiju, ar ko viņus pacienāt, Meja sēdēja pie harmonija un šķirstīja notis.

Harmonijs izskatījās tieši kā pianīno un bija izro­tāts tikai mazliet bagātīgāk nekā Tadžmahals. Tas bija no gaiši dzeltena koka — manuprāt, ozola — un ar neaptverami daudziem izrotājumiem — grebumiem, virpojumiem un izzāģējumiem. Acīmredzot vesela ģimene traku kokgriezēju bija galīgi izkūkojusi prātu un būtu to sagraizījusi par skaidu kaudzīti, ja kaut kāda vara nebūtu to atrāvusi no harmonija. Meja paņēma kafijas tasi; viņa bija tērpusies vienkāršā, acu krāsai pieskaņotā brūnā vilnas kleitā līdz potī­tēm; baltā apkaklīte priekšā bija sasprausta ar mazu sudraba saktiņu; melnie mati bija pāršķirti ar celiņu vidū un pakausī savīti mezglā. Rūbs sēdēja koka šūpuļkrēslā un izskatījās lieliski — garos svārkos ar četrām pogām un maziem, augstiem atlokiem, kreklā ar augstu apkaklīti un atliektiem stūrīšiem un ar pušķī sasietu melnu kaklasaiti, kurā bija iesprausta zelta adata; kājās viņam bija dziļas, melnas kurpes ar podziņām, tādas pašas kā man.