Starp diviem laikmetiem

Biju pieradis gandrīz vienmēr savas maltītes ietu­rēt virtuvē; tā bija ērtāk nekā nēsāt ēdienu un trau­kus pa visu dzīvokli. Un šovakar, kā parasti, kad vakariņas bija gatavas, es sēdēju un ēdu, lasīdams vakara avīzi, kuru man katru dienu atstāja pie dur­vīm. Bija 10. janvāris, tāpēc es lasīju čaukstošu svaigu «New York Evening Sun» 1882. gada 10. jan­vāra numuru. Sēdēdams un ēzdams — cūkas šnicele bija padevusies gluži laba, toties no pusizceptajiem kartupeļiem atteiktos pat badā mirstoša lija — es izņēmu savu pulksteni, piespiedu mazo podziņu tā sānos, un zelta vāciņš, kas aizsargāja ciparnīcu, atsprāga vaļā. Pulkstenis rādīja mazliet pāri septi­ņiem, tas bija četras minūtes ātrāks nekā virtuves pulkstenis, ka vēl nebija nositis stundu. Es nezināju, kurš no tiem rāda pareizo laiku, un tam arī nebija nozīmes; nebija paredzams, ka vakars būs pārāk inte­resants. Tagad bija septiņi, kad būšu nomazgājis traukus, būs pusastoņi. Tad līdz kādiem deviņiem es pāris reižu izlikšu pasjansu, pēc tam atlaidīšos gultā un palasīšu šīs nedēļas «Frank Leslic's lllustrated

Ncwspaper» numuru, kuru pastnieks bija atnesis otrajā pēcpusdienas apgaitā.

Pāris dienu vēlāk pie manis ieradās ciemiņi. Es pēc vakariņām atkal mazgāju traukus; īstenībā man pret trauku mazgāšanu nebija nekādu iebildumu, ja reiz biju iesācis. Esmu no tiem cilvēkiem, kas sapņo vaļē­jam acīm; tā ir īpašība, kas man bieži sagādā raizes. Kad noņēmos ar tik ierasto trauku mazgāšanu, kas nodarbina tikai manas rokas, es ar vaļā acīm sāku sapņot.

Tagad, kā parasti, mazgājot traukus, es katru vakaru ieslīgu gandrīz vienā un tai pašā sapnī. Es iztēlojos, kas pašlaik varbūt notiek kaut kur pilsētā. Mani urdīja iedoma, ka, iegājis dzīvojamā istabā un paskatījies lejā pa logu uz Centrālo parku, es varbūt tur zem laternām un kailajiem zariem ieraudzīšu kādu kabrioletu un izdzirdēšu tā klikata-klakata. īstenībā cs pārāk bieži neskatījos laukā pa logu un, Ja to darīju, tad tikai vēlu vakarā vai arī pavisam agri no rīta un tikai uz parka vidu. Jo, protams, šis bija divdesmitais, nevis deviņpadsmitais gadsimts, un, jo mazāk sev to atgādināju, jo labāk. Tā, stāvē­dams pie izlietnes, es iztēlojos, kā pašlaik pa parku kabrioletā brauc vīrietis. Jumts ir nolaists, braucējs šai brīdī vienā rokā tur grožus, otrā pātagu, viņš ir ģērbies melnā ketavejā, ar augstu katliņu galvā un līdz viduklim ietinies vieglā pledā. Diez vai viņš uzlicis arī ausu sildītājus? Nē, tik auksts nav, bet rokās viņam ir kažokādas cimdi.

Tad fantāzijā es vēroju citu vīrieti ar sievu lando, kas brauc pirmajam pretim; tā loga rūts stikls iemir- guļojas katru reizi, kad viņi pabrauc garām later­nai. Man šķita, ka viņi brauc kaut kur pusdienot. Atcerējos Mārtiņa Lāstfogela kokgriezumus un iztē­lojos, kā kalpotājs livrejā vada pajūgu, sēžot uz aug­stas bukas starp iedegtajiem lando lukturiem. Lando sēdošais vīrietis, kuru var redzēt pa mazo ovālo aiz­mugures lodziņu, ir ģērbies melnā mētelī, ar cilindru galvā. Viņa sievai ir apaļa kažokādas cepure, un viņas mētelim ir kažokādas apkakle. Lando un kabriolets brauc cauri dzelteniem gaismas apļiem, un, abiem pajūgiem sastopoties, iekšā sēdošie pamāj ar galvu, vīrieši viegli pieskaras cepurēm.

Ka ziņoja «Evcning Sun», operā šovakar dzied Adelīna Pati; man šķita, ka tieši pašlaik ūsaini vīri kombinezonos pārbauda rampas apgaismojumu, un iztēlē es vēroju, ka viņi pagriež katra prožektora slēdzi, aizdedzina gāzi, bridi pavēro un tad atkal izslēdz to.

Kādu jūdzi uz rietumiem, ugunsdzēsēju depo, vīrs garos zābakos lira lielos zirgus, kas stāv steliņģos stacijas aizmugurē; viņš novērš seju, kad zirgu astes šķeļ gaisu, un sarga kājas no zirgu pakaviem, kas laiku pa laikam nodimd uz nodilušajiem dēļiem.

Nomazgājis un noslaucījis traukus, es aizdedzināju sveci porcelāna svečturī, izdzēsu gāzi virs izlietnes un galda un gāju pa garo priekšnamu uz dzīvojamo istabu, ar saliektu plaukstu aizsargādams sveces liesmu. Tur es aizdedzināju vienu pašu gāzes radziņu pie sienas un galda lampu pie mana iemīļotā krēsla. Es piesardzīgi paskatījos uz logiem — ārā bija tumšs, nebija nekā, ko redzēt, — un apsēdos krēsla. Tas bija polstēts, pārvilkts ar plūmju krāsas audumu un izrotāts ar veselu miljonu bārkstu, kas karājās no paročieui un gar krēsla apakšējo malu.

Kad ieskanējas durvju zvans, es patiešām satrū­kos. Man nenāca ne prātā, ka kāds varētu zvanīt pie durvīm; zēns no tirgus allaž pieklauvēja. Es pat nebiju zinājis, ka pie durvīm ir zvans, 1111 gandrīz skriešus metos tās atvērt, baidīdamies, ka noticis kas nelabs.

Priekštelpā stāvēja Rūbs Prīns un kāda melnma- laiua brūnace. Rūbam mugurā bija mētelis līdz potī­tēm ar brūnu kažokādas apkakli, vienā rokā viņš turēja katliņu ar augstu dibenu un vēl kaut kādu priekšmetu, kuru es krēslainajā priekšnamā īsti neva­rēju saskatīt. Sievietei mugura bija jūras zils mēte­lis, ari līdz potītēm, ar apmetni, ap galvu — zem zoda sasieta balta šalle.