Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Veikli paslīdējusi zem kontrabasa grifa, Taņa atkal apsēdās normāli. Viņai priekšā vīdēja četras vienādi pelēkas deviņstāvu mājas, sakļāvušās ap pagalmā ierīkoto futbola laukumu. Meitene mazliet paliecās uz priekšu, izstiepa roku ar lociņu un uzsāka pikējumu, nolēmusi izlidot starp mājām. Kontrabass paklausīgi nira lejup.

Taņa jau grasījās atkal uzņemt augstumu, bet pēkšņi uz viena no jumtiem pavīdēja oranžā apmetnī tērpies stāvs. Tikko Taņa bija paguvusi nobrīnīties, ka truloīdi valkā tādus pašus apmetņus kā burvji, oranžā figūra strauji pacēla roku -un nākamajā mirklī lociņš meitenes rokā aizdegās.

Sākumā uzliesmoja tikai pats galiņš, bet uguns strauji virzījās tālāk, tuvodamās Taņas plaukstai. Taņa iekliedzās un pārsteigumā gandrīz izlaida lociņu no pirkstiem. Tomēr pēdējā mirklī viņa atcerējās, ka lociņu nedrīkst nomest, jo tad kontrabass kļūs nevaldāms un nokritīs zemē. Viebdamās aiz sāpēm, Taņa sažņaudza liesmojošo lociņu vēl ciešāk, izkliedza drošības buramvārdus “Uiuiui blidācus bladācus!” un laidās lejup. Par graciozu nosēšanos nu vairs nebija ko domāt. Galvenais- nenolauzt kaklu un censties nesadragāt instrumentu.

Trīsdesmit metru līdz zemei, divdesmit... Starp mājām baloja kupenas. Zeme strauji tuvojās. Kontrabass tikpat kā vairs nepakļāvās lociņam. Taņa ieraudzīja, ka krīt tieši uz elektrības vadiem. Ja viņa tādā ātrumā iedrāzīsies vadā, tas pārcirtis viņu uz pusēm vai atšķels nost kājas.

“Momentānais apsviediens”! Citas izejas nebija. Taņa strauji izliecās un atgāzās atpakaļ - kā “momentānā apsvie-diena” sarežģītajā nobeigumā. Un viņai izdevās! Izdevās neticamos apstākļos! Лг muguru piespiedusies pie kontrabasa, saplūdusi ar to vienotā veselumā, meitene izslīdēja pa vidu elektrības vadiem, nevienam no tiem nepieskardamās.

- Budurubus izpletņus!- viņa izdvesa bremzēšanas buramvārdus.

Vectētiņa Teofila gredzens steigšus izšķīla zaļu dzirksti. Labi vēl, ka šoreiz gredzens iztika bez apnicīgiem sprediķiem.

Burvju vārdi iedarbojās, kaut arī tikai pašā pēdējā mirklī!!! Kontrabass atkal - un pēdējo reizi - pakļāvās lociņam, no kura bija atlicis tikai niecīgs apdegulis. Instruments samazināja ātrumu, palika nekustīgi karājamies gaisā un tad bez īpašiem zaudējumiem iegāzās lielā kupenā.

Noripojusi no kontrabasa, Taņa nometa lociņu un steigšus iebāza apdedzināto plaukstu sniegā. Ledainās adatiņas durstīja apsārtušo ādu, bet tā bija patīkama durstoņa. Uz trim labās rokas pirkstiem jau sāka uztūkt čulgas.

Pēkšņi Taņai noreiba galva. Neskaidra atmiņu aina iesitās apziņā asi kā pļauka. Oranžais stāvs uz jumta!

Nevilkdama roku ārā no sniega, Taņa atgāza galvu un nopētīja tuvākās mājas. Nē, šī ne, tā arī ne... Lūk, tā - ceturtā pelēkā māja! Draudīgais stāvs oranžā apmetnī joprojām rēgojās uz jumta. Turoties pie margām, apmetnī tērptais cilvēks vērīgi lūkojās lejup. Acīmredzot viņam ļoti gribējās noskaidrot, kas noticis arTaņu.

Pārliecinājies, ka meitene palikusi dzīva un pat uzslēju-

sies kājās, oranžā apmetņa īpašnieks vīlies novicināja roku, trīsreiz strauji apgriezās riņķī, apmetnis uzliesmoja, un uz jumta neviena vairs nebija. Taņa nožēloja, ka nav varējusi saskatīt sava ienaidnieka seju, taču attālums bija pārāk liels. Taņai trūka pat aptuvena priekšstata par to, vai uz jumta stāvēja vīrietis, sieviete vai kāds pusaudzis. Skaidrs bija vienīgi tas, ka uz jumta tikko stāvējis ļoti spēcīgs burvis - un šis burvis mēģināja Taņu nonāvēt. Tā bija rūpīgi izplānota slepkavība. Ja Taņa apmulsumā būtu izlaidusi no rokām lociņu, viņai vairs neatliktu laika izrunāt bremzēšanas vārdus.

Taņa atcerējās, ka mirkli pirms lociņa aizdegšanās no nepazīstamā cilvēka pirksta bija izlēcis purpursarkans punktiņš! Sarkana dzirksts, kādu var izšķilt vienīgi melnā maga gredzens.

Taņa juta, kā viņu pārņem izbailes. Kā lai te nenobīstas? Varbūt tas ir tikai ļauns sapnis? Kuram gan ievajadzējies viņu nogalināt - jo īpaši tagad, kad Sērgas del Tortes vairs nav? Vai Medūzijas aizdomas tomēr ir pamatotas un Sērga ir dzīva? Vai uz jumta stāvēja pati Sērga vai kāds no viņas palīgiem?

Jautājumu bija daudz vairāk nekā atbilžu. Atcerējusies, ka Sardanapals atļāvis rakstīt viņam vēstules, kad vien Taņai sagribētos, meitene nolēma aizsūtīt vēstuli bez kavēšanās. Tā kā truloīdu pasaulē viņai draud briesmas, viņa varbūt saņems atļauju atgriezties Tibidohsā agrāk nekā pārējie?

Taņa uzvēla kontrabasu plecā un vilkās mājup. Bez lociņa šis burvju instruments bija kļuvis par smagu nastu. Pēc brīža nogurusī Taņa apstājās atvilkt elpu un atslēja kontrabasu pret soliņu pie kādas mājas lieveņa.

Apdedzinātā plauksta briesmīgi sāpēja, un meitene dru-džaini pūlējās atcerēties, vai slepus no Tibidohsas līdzi atvestajās burtnīcās nav kādas noderīgas receptes vai buramvārdu. Pūķbola treniņos un spēlēs viņai bieži bija gadījies apsvilināties. Bet tad tuvumā vienmēr trāpījās Jage ar savu lielisko līdzekli no vampīra žults.