Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Vai jūs beidzot novāksiet to ķēmu no ceļa? Vai ari man pašam vajadzēs viņu izspert no šejienes laukā? - Neslavis turpināja bļaustīties.

Niknainis beidza pūsties. Abi viņa acu smaragdi bija notēmēti uz. Neslavja krūtīm. Varēja nojaust, ka pūķis aprēķina atstatumu. Pieredzes bagātie angāra džini nosvieda savus ķekšus un knaibles, nokrita zemē un aizsedza galvu ar rokām. Tagad pie angāra vārtiem stāvēja vienīgi Neslavis Melkulis, joprojām aurodams.

Vēl mirklis, un...

- Uguni gan ne! Labāk dūmus! - steigšus iekliedzās Taņa, pēdējā sekundē palēkdama sānis.

Niknainis izpūta elpu. Angāra vārti izrāvās no eņģēm un aizlidoja līdz laukuma vidum, bet ne jau vārti vien... Uz visu mūžu Taņai iespiedās atmiņā šī aina: draudīgais burvju skolas mācību pārzinis kūleņodams aiztraucas pa gaisu uz Tibidohsas mūriem, kas melnēja tālumā. Diez vai Neslavja lidojums izskatītos tik iespaidīgs, ja kāds būtu viņu ielādējis lielgabalā un izšāvis.

“Labi vēl, ka Niknainis izpūta tikai dūmus,” pieslējusies kājās un purinādama nost smiltis, nosprieda Taņa. Angāra džini, palikuši bez sava neprātīgā karavadoņa, jau bēga prom pāri laukumam, mezdami cilpas kā zaķi. Varēja nešaubīties, ka viņi negrasās atgriezties pie Niknaiņa - ne ar papildspēkiem, ne bez tiem.

Niknainis apmierināts nopūtās un aizvēra acis. Nu vairs neviens viņam netraucēja aizmigt...

Nākamajā rītā par Taņas “varoņdarbu” zināja visa skola. Abās nodaļās - gan “baltajā”, gan “tumšajā” - skolēni čukstus atstāstīja cits citam jaunumus un demonstrēja, kā aizlidojis pa gaisu Neslavis.

- Tagad to atcerēsies vismaz, simt gadu! Padomā tik -

ņemt un šitā uzspert gaisā pašu Neslavi! - jūsmoja Babs Ja-guns. - Es tāpat vien skatos pa logu un pēkšņi redzu - kaut kas tumšs aizšaujas garām - žžīk! - un taisni caur rūti. Vēl nobrīnījos: vai tiešām kāds izšauts no katapultas?

- Kā gan citādi, tā taču ir Grotere! Viņa taču pieveica Sērgu del Toni un izlaida brīvībā titānus. - Skaudīgi nopūtās Dusja Mopsikova.

Visās malās skanēja: “Grotere! Grotere! Taņa Grotere!”

Pat vecāko klašu skolēni, kam parasti ir diezgan nicinoša attieksme pret sīkajiem, lūkojās uz Taņu ar neslēptu dievināšanu skatienos. Guņu Glumovu, kam bija ienācis prātā nodēvēt Taņu par “dumjo bārenīti”, pusotras stundas cēla nost no Lielā torņa smailes, kura Glumovs karājās, aizķēries aiz biksēm. Vaņa Blēdovs apgalvoja, ka izmantoti sarežģīti levitācijas buramvārdi, kurus sāk mācīties ne agrāk kā ceturtajā klasē.

Taņa bija vienīgā, kuru šis notikums īpaši neuzjautrināja. Viņa nešaubījās, ka sagaidāma liela izskaidrošanās. Un viņai bija taisnība. Tūlīt pēc trešās stundas viņu aicināja uz Sardanapala kabinetu.

- Tevi aizsūtīs atpakaļ pie truloldiem. Sāc kravāt mantiņas! - pusbalsī nošņācās Zārciene.

- Vēlu veiksmi! - sauca Vaņa. - Mēs tevi aizstāvēsim! Turies!

Taņa drūmi palocīja galvu. Ko tur vairs līdzēs visādi aizstāvji, ja Sardanapals un Medūzija nolems viņu izraidīt no Tibidohsas?

Kad Taņa lēnām iesoļoja kabinetā, visi jau bija sapulcējušies. Sardanapals ar bargu izteiksmi sejā sēdēja pie rakstāmgalda, ar pirkstiem bungodams pa tā virsmu. Viņam blakus, rokas uz krūtīm sakrustojusi, stāvēja Medūzija.

Ncslavis Melkulis visu nakti un rītu bija pavadījis mag-punktā, ļaudamies [ages ārstniecībai. Tagad viņš bija viss vienos plāksteros, labā roka karājās saitē, bet mazās ačeles kvēloja niknumā. Taņai bija bail ielūkoties šajās acīs, kas urbās meitenē kā divi ledusauksti svārpsti.

- Mēs esam šeit sapulcējušies, lai apspriestu tavu uzvedību, - Sardanapals iesāka. - Nudien nevaru atcerēties kaut ko tamlīdzīgu pēdējo piecdesmit gadu laikā... Baidos, ka mums būs jārīkojas ļoti bargi, lai netiktu bīstami iedragāta disciplīna visā skolā.

Akadēmiķis ieturēja pauzi. Taņa vēl nekad nebija redzējusi viltu tik sadusmotu. Garās ūsas raustījās aiz sašutuma.

- Visskumjākais ir tas, ka tu mācies “baltajā” nodaļā, kam vajadzētu rādīt paraugu visai Tibidohsai. Ja tu mācītos “tumšajā” nodaļā, vilšanās nebūtu tik sāpīga. Bet tagad jāatzīst, ka mani pievīlusi tieši tā skolniece, uz kuru es visvairāk paļāvos. Ka viņa vārda tiešā nozīmē iegrūdusi man dunci sirdī, - Sardanapals skumīgi turpināja. - Nesen es runāju ar profesoru Blaktu. Viņš jūtas ļoti apmierināts. Ārkārtīgi apmierināts, kaut arī rūpīgi cenšas to slēpt. Viņš teica, ka jau sen esot gaidījis, ka “baltie” burvji izdarīs kaut ko tādu. “Bal-tulīši jūs bijāt agrāk, bet tagad esat kļuvuši par netīreļiem,” tā viņš apgalvo. Varu iedomāties, cik daudz tamlīdzīgu asprātību man vēl būs jāuzklausa.

Medūzija piekrizdama pamāja ar galvu. Taņa lūkojās grīdā. Viņa juta, kā pietvīkst viņas vaigi. Tik smagi pievilt “balto” nodaļu... Ārprāts!

Sardanapals pētīgi palūkojās uz Taņu.

- Tagad es gribētu, lai Neslavis Melkulis mums īsumā pastāsta, kas vakar notika, - viņš teica. - Lūdzu, Neslavi! Runā!

Neslavis Melkulis pieklibodams panācās uz priekšu.