Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Vakar vakarā man paziņoja, ka pazudusi skolniece Grotere. Viņa neatradās savā istabā ne vienpadsmitos, ne pusdivpadsmitos. Viņas istabas kaimiņiene Kapličova neko nemācēja pateikt. Kapličova vispār jau bija aizmigusi un iemeta man ar spilvenu. Es viņu nevainoju - visiem melnajiem burvjiem ir slikts raksturs, un jo sevišķi tad, kad viņi ir pusaizmiguši. Sacēlu visus kājās un sarīkoju meklēšanu. Mēs izķemmējām visus stāvus, torņus un pagrabus. Skolēni - pat tie, kas jau bija aizmiguši, - tika pamodināti, un visi piedalījās skolas teritorijas pārmeklēšanā.

- Šausmas! Turklāt vēl tik nelabvēlīgā brīdi! - pārmetoši teica Medūzija.

Neslavis dusmīgs māja ar galvu.

- Tad es atcerējos, ka vakarā viņa gāja uz pūķbola treniņu. Ataicināju pāris džinu, apbruņoju tos, un mēs visi kopā devāmies uz laukumu. Netālu no Niknaiņa angāra mēs atradām futrāli ar kontrabasu. Tad atvērām angāru un ieraudzījām tur skolnieci Groteri. Es pieprasīju, lai viņa nāk laukā, bet viņa metās pie pūķa un sāka to rīdīt man virsū. Un iznākumu jūs redzat. Tas ir brīnums, ka es vispār paliku dzīvs. Daudz netrūka - un šī jaunā dāma būtu kļuvusi par slepkavu! Palūkojieties vien uz mani!

Mācību pārzinis ar teatrālu žestu norādīja uz saviem pārsējiem.

Taņai tobrīd vairāk par visu gribējās, lai no griestiem nokristu kāda akmens plāksne un saspiestu viņu plakanu. Tad vismaz vairs nevajadzētu tā kaunēties. Sardanapals atkal sāka ar pirkstiem bungot pa rakstāmgaldu. Viņa zelta sfinksa ierūcās un uzmeta Taņai ļoti nelaipnu skatienu.

- Tātad tu apgalvo, ka viņa bija tā, kas lika Niknainim mesties tev virsū? - Sardanapals pārjautāja.

- Protams, viņa. Kas gan cits? Viņa sauca pūķim, lai tas mani nobeidz. Viņa deva pavēli! Tas ir brīnums, ka es paliku dzīvs. Viņu vajag pataisīt par zombiju, atņemt viņai visas maģiskās spējas, atņemt burvju gredzenu un aizsūtīt atpakaļ uz truloīdu pasauli! Tāds ir mans ieteikums! - šņāca Neslavis.

Taņai saļodzījās kājas. Ja blakus nestāvētu būris ar burvju grāmatām, kura restēm tik ērti varēja pieķerties, viņa nenoturētos kājās. Vai tiešām vajadzēs atgriezties pie tēvoča I Ier-maņa? Nu nē! Labāk tad apmesties uz dzīvi stacijā!

Sardanapals vērsās pie Medūzijas.

- Mācību pārziņa viedokli mēs noklausījāmies. Bet kā šo notikumu vērtē mūsu mošķzinības pasniedzēja?

- Mošķzinības pasniedzēja uzskata, ka vispirms vajag noskaidrot patiesību. Pataisīt kādu par zombiju var pāris minūtēs, - mazliet pavilcinājusies, teica Medūzija.

Viņas kaparsarkanie, čūskām līdzīgie mati klusītēm iešņācās. Taņai kļuva vēl neomulīgāk ap sirdi. Vēl baisāk nekā Niknaiņa angārā. Pūķis varēja viņu sadedzināt, bet nespētu aizsūtīt atpakaļ pie kmstmātes Nineles.

- Ja godājamam Neslavina Melkulim ugunīgu elpu būtu uzpūtusi skolniece Grotere, es ne mirkli nešaubītos, ka

viņa jāsoda un jāizraida, - turpināja Medūzija. - Tomēr šo situāciju vajadzētu izpētīt sīkāk. Tātad - pārbaudīsim vēlreiz visu no sākuma. Kādus vārdus izkliedza meitene, kad jūs, godājamais Neslavi Melkuli, ielauzāties pūķa angārā?

- Viņa... ē-ē... es precīzi neatceros... bet jēga bija aptuveni tāda, ka pūķim vajag pūst man virsū uguni! Viņa uzrīdīja man pūķi! Tas taču ir pilnīgi skaidrs! - kliedza Neslavis.

Viņš uzmeta Medūzijai niknu skatienu, bet nelikās, ka Medūzija īpaši bītos no viņa ačeļu ledusaukstajiem svārpstiem.

- Tātad jūs apgalvojat, ka Tatjana Grotere kliedza apmēram tā: “Niknaini, uzpūt Neslavina Melkulim tik stipru uguni, lai viņš kā ķegļu bumba nolido pa gaisu trīssimt metru, nogāž visas celtnieku sastatnes un ar degunu pa priekšu ietriecas Sardanapala kabineta logā!”? Medūzija pārjautāja.

Sardanapals nespēja apvaldīt smaidu.

- Viss taisni tā arī notika, - viņš teica. - Neslavis cauri rūtij ielidoja manā kabinetā, un kaklā viņam karājās loga rāmis. IJn viņš tūlīt sāka bļaut: “Es to Groteri pulveri saberzīšu! Daudz netrūka - un viņa būtu mani nobeigusi!”

Medūzija piegāja pie Taņas un notupās viņai blakus.

- Tagad paklausīsimies tevī, - Medūzija teica. - Kas tev sakāms sev par attaisnojumu? Ņem vērā, ka izšķiras tavs turpmākais liktenis. Tas, vai tu paliksi kopā ar mums vai arī... Nu, tu jau pati zini, ko nozīmē tas “vai arī”...

Tanai aizžņaudzās kakls.

» )

- Es... es negribēju... - viņa murmināja. - Es atceros, kā mani apžilbināja ar lukturīšiem. Pēc tam es nobijos, ka Niknainis sadedzinās Neslavi Melkuli. Niknainis sāka pie-

briest, piepūtās tik milzīgs kā kalns... Es viņam kaut ko uzsaucu, bet nevaru atcerēties, ko īsti...

Taņai aizlūza balss. Viņa apklusa, baidīdamās, ka tūlīt sāks raudāt. Medūzija uzmundrinot uzlika viņai roku uz pleca.

- Mīļo meitenīt! Tu vairs neatceries, toties viens no džiniem atceras, - Medūzija teica. - Tu iekliedzies: “Uguni gan ne! Labāk dūmus!” Citiem vārdiem - tu saprati, ka pūķis vairs nevar neizpūst elpu, jo citādi viņš pārsprāgs. Vajadzēja izvēlēties kaut ko vienu - vai nu uguni, vai dūmus... Neslavi, vai tu vēlētos, lai pūķis tev uzpūš uguni?

Mācību pārzinis drūmi klusēja.