Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Bet tribīnēs Sardanapals smaidīdams devās pie Amata. Babaju treneris drūmi viņam atdeva Taisnības amuletu. Caurspīdīgais akmens bija kļuvis melns kā piķis, un kāds tur brī-

nums - Amats taču bija pavisam pārkaitināts. Akadēmiķa rokās amulets atkal atguva agrāko izskatu.

- Nu, Amat, kurš kuram ielika? - vaicāja Sardanapals.

-Ja nebūtu jūsu ģeniāls meitene, viss notikt citādi. Viņa sabojāt mums visu spēli. Kāpēc viņai uzvārds ir Groters? Vai viņa ir Leopolda radinieks? - ēģiptietis aizkaitināts vaicāja.

- Ļoti tuva radiniece. Viņa ir Leopolda meita, - akadēmiķis paskaidroja.

Pārsteigtais babajs iepleta rokas, netīšām iebelzdams pa degunu vienam no arbitriem.

- Ko? - viņš iekliedzās. - Es par to neko nezināt! Tad šis ir tā Taņa, kurš uzvarēt Tā, Kuras Nav! Tad es saprast, kāpēc viņa sakaut mani puikas. Bet viņa vairs ilgi nespēlēt pūķbols! Nāve stāvēt viņai aiz mugura un teikt “ha-ha”!

Sardanapala ūsas nikni sabozās.

- Vai tie ir draudi? - akadēmiķis dzedri vaicāja.

Viņa balsī ieskanējās kaut kas tāds, kas lika Amatam bailīgi piemiegt acis. Katram gadījumam viņš pagājās tālāk no Sardanapala bārdas, kas klaji pauda vēlēšanos viņu nožņaugt.

- Ak nē, akadēmiķi! Tie nebūt draudi! - babaju treneris steigšus atsaucās. - Mani puikas un es nenodarīt viņai jauns. Mēs prast zaudēt ar godu. Bet pirms čempionāta mēs vienmēr zīlēt ar jēra lāpstiņa. Jēra lāpstiņa vēstīt, ka mūs kāds uzvarēt godīgā kaujā - viens pret daudzi. Ja es zināt, ka tas notikt pirmajā spēlē, es nekad nebūt derēt uz jūsu gredzens! Vēl lāpstiņa teikt, ka tam, kurš uzvarēt mani puikas, pēc tam vajag baidīties no stikls. Vajag ļoti baidīties no stikls! Ja jūs

man neticēt, paskatīties и/ mans... nu jau uz jūsu... Taisnības amulets.

Sardanapals domīgi palūkojās uz derībās laimēto amuletu. Dzintara asarai līdzīgais akmens nemaz negrasījās piesarkt. Ēģiptietis stāstīja patiesību.

13 Apmetnis, dzelksnis un kinžals

Baba Jaguna galva noslīga uz mošķzinības grāmatas, un grāmata tūdaļ ņēmās viņu līdzjūtīgi apvēdināt ar lappusēm.

- Viss, es vairs nespēju! Lai tad mani labāk pataisa par zombiju! - Babs Jaguns novaidējās. - Mēs esam Tibidohsas lepnums, varoņi, kas uzvarēja babajus. Mēs palīdzējām Sar-danapalam saglabāt gredzenu un iegūt Taisnības amuletu. Nu pasaki: vai drīkst mums uzdot tik daudz mājasdarbu?

- Ko tu man piesienies? Es taču tev tos neuzdodu. Ej un žēlojies Medūzijai! - atcirta Vaņa Blēdovs.

Pēdējā laikā Vaņa bija kļuvis pārlieku satraukts. Iespējams, viņš bija pārpūlējies, gatavodams stundas. Turklāt viņam vajadzēja arī palīdzēt Tararaham.

- Viņai jau nu pasūdzēsies, kā tad! - iespurcās Babs Jaguns. - Viņa to vien zina kā atgādināt, ka drīz būs eksāmeni. Pavisam necilvēciska kļuvusi. Es tādus skolotājus taisnā ceļā sūtītu uz pagrabu viņpus Baisajiem vārtiem. Viņa tur sakārtotu visu haosu un senos dievus nostādītu ierindā pēc auguma.

- Rimsties nu, - samierinoši teica Tapa, atraudamās no praktiskās maģijas referāta sacerēšanas.

Referāts saucās “Purva dēles mūsdienu kosmosa sistēmā", un tajā drīkstēja izklāstīt vienīgi personiskās domas. Šo tematu Taņai bija iedevis profesors Blakts, kas pēc atgadījuma ar vectētiņa Teofila gredzenu izmantoja jebkuru iespēju, lai viņai piesietos.

-Tieši viņpus Baisajiem vārtiem. Lai viņi tur tup un ne-kurkst! - Babs Jaguns turpināja izpaust savu sašutumu.

Viņš skatījās uz citu pusi un neredzēja, kā biezā -“Vampīru vārdnīca” (Trešais papildinātais izdevums doc. Medūzijas Gorgonovas redakcijā) piesardzīgi atraujas no sola.

- Sargies! Aiz muguras! - Taņa iesaucās.

Babs Jaguns pagriezās atpakaļ, pielēca kājās un metās bēgt. “Vampīru vārdnīca” lidoja viņam aiz muguras, ik pa brīdim piķēdama kā bumbvedējs.

- Ak manu māmulīt bubulīt! Es vairs tā nedarīšu! Me-dūzija ir laba! Rati vislabākā! BAH! Tikai ne pa galvu! Viņa man jau tā slikti domā! - Jages mazdēls spiedza.

Taņa iesmējās. Nopeldams Medūziju, Babs Jaguns bija rīkojies neuzmanīgi. Mošķzinības skolotāja prata sevi aizstāvēt ari tad, kad viņas pašas nebija klāt.

Pēc kāda laika atgriezās nokaunējies Jaguns.

-Jūs nedomājiet, es tai vārdnīcai arī sadevu. Viņa mani ilgi atcerēsies! - viņš noburkšķēja, tad apklusa un ķērās pie mājasdarbiem.

Pēc kādas stundas apaļajam galdiņam, pie kura viņi sēdēja, bija kļuvis garlaicīgi un viņš sāka dancot ar savām

izliektajām kājiņām. Rakstāmspalva paslīdēja un liels klek-sis uzkrita uz bērza tāss ar Taņas referātu. Kleksis tūlīt sāka izplūst ņirdzīgā smīnā.

- Škicus šmaukusi - uzkliedza Taņa, lai galdiņš nomierinātos.

Tibidohsā visas mēbeles bija dzīvas, un tas sagādāja daudz grūtību. Tā, piemēram, krēsliem bija paradums atlēkt nost mirklī, kad uz tiem kāds sēdās. Bet soli sāka nodevīgi spiegt: “Uzmanību! Viņš špiko!” - kad kontroldarba laikā kāds izmisis skolēns pūlējās ieskatīties grāmatā.