Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

iespēju nevar - Babs Jaguns raustīja plecus. - Es tikai pieņemu, ka tie trīs, kas atgriezušies, - trīs spiegi - tagad atrodas starp mums. Nolīduši kaktā un kaut ko gaida... Tādā gadījumā kļūst skaidrs, kurš iedūra dzelksni Niknainim kaklā un kurš mēģināja tevi nogalināt, aizdedzinot tavu lociņu.

- Kurš tad tas bija? - Vaņa domīgi lūkojās uz Babu Ja-gunu.

- Viens no šīs trijotnes. Atceries, ko teica Tararahs. Pirmo reizi maģiskā eja atvērās, kad mēs vēl tikai gatavojāmies doties pie truloīdiem. Otro reizi - kad visi bija projām. Un trešo reizi pavisam nesen. Tātad iespēja Taņai uzbrukt bija tikai pirmajam zombijam. Otrais droši vien paķēra no stāva līdzi dzelksni un iedūra to Niknainim kaklā, bet trešais... ko paveiks trešais, es vēl nezinu... noteikti kaut kādu riebeklību... Ei, ko tu tur dari? - Jaguns pārsteigts raudzījās uz Taņu.

- Zīmēju. Tas man palīdz domāt, -Taņa paskaidroja.

Pievilkusi sev tuvāk tīru bērza tāss sloksni, Taņa žigli

uzzīmēja trīs figūriņas, un tās tūlīt pat ar draudīgu mērķtiecību aizskrēja katra uz savu stūri. Pirmā figūriņa tinās lielā apmetnī, otrā vicināja garu, kinžalam līdzīgu dzelksni, bet trešā... trešā šķita tāda kā samulsusi, it kā lāgā nesaprastu, kāda loma viņai paredzēta noslēpumainajā lugā.

- Paskatieties! - teica Taņa, rādīdama uz pirmo figūriņu. - Šis zombijs uzradās, kad mēs visi vēl bijām Tibidoh-sā. Tas nozīmē, ka viņš var būt gan skolēns, gan skolotājs. Loģiski spriežot, tā taču iznāk, vai ne?

- Uzmanies! Spalva! - Vaņa iesaucās.

Taņa bija pievirzījusi rakstāmspalvu pārāk tuvu pie figū-

riņas, kas tinās apmetni, figūriņa izšāva sīciņu dzirksti un aizdedzināja spalvu. Tiesa, liesma nebija stipra, un, tiklīdz Taņa uzpūta spalvai elpu, tā apdzisa. Vaņa mēģināja iesist figūriņai knipi, bet tā iesmējās, sāka griezties uz riņķi un pagaisa.

- Ārprāts! Un tas ir tikai nieka zīmējums! Kas gan notiek mūsu Tibidohsā! -Jages mazdēls nopūtās, vērīgi lūkodamies uz otru figūriņu, - tā draudīgi vicināja dzelksni, it kā brīdinot, lai neviens netuvojas.

- Nu, nu, manu māmulīt bubulīt, iztiksim bez histērijas! Mūs jau nu tu nenobiedēsi ar savu durstīkli, - Babs Jaguns nevērīgi teica. - Saderam, ka šis otrs zombijs ir kāds no skolotājiem. Un kā gan citādi? Tobrīd taču Tibidohsā skolēnu nemaz nebija.

- Vai tiešām nebija? Neviena paša? - lūkodamies kaut kur sāņus, vaicāja Vaņa.

- Neviena paša, - Babs Jaguns apliecināja.

- Nu labi, - Vaņa piekrita. - Tātad ar otro viss ir skaidrs. Bet kā ar trešo?

- Par trešo neko nevar pateikt. Aizdomas krīt uz visiem -gan uz skolotājiem, gan skolēniem.

Nopratusi, ka tiek aināts par viņu, trešā figūriņa, žigli aizskrējusi uz lappuses vidu, sāka lēkāt un vicināt rokas, it kā gribētu pievērst sev uzmanību. Taņai jau sāka likties, ka figūriņas žesti viņai kaut ko atgādina, bet tad Babs Jaguns pēkšņi paķēra tāsi, sagumzīja to, pasvieda gaisā un sadedzināja ar kaujas dzirksti.

- Dzirkstas front its! Tā notiks ar visiem spiegiem un nodevējiem! Un nav ko ar viņiem daudz ķēpāties! - paziņoja

Babs Jaguns, savāca savas burtnīcas un devās uz guļamistabu ieeļļot putekļsūcēju.

Aizmirstā “Vampīru vārdnīca” aizlidoja saimniekam nopakaļ.

Vaņa Blēdovs noraudzījās Jagunā ar drūmu skatienu. Tad viņš atspieda galvai rokās.

- Kāpēc tu tik skābs? Kas noticis? - Taņa viņam vaicāja.

- Nekas, nepievērs uzmanību!

- Nē, pasaki! Es redzu, ka tu kaut ko slēp. Es taču tevi pazīstu.

- Nu labi, klausies ar! - Vaņa negribīgi piekāpās. - Vai tevi nepārsteidza tas, cik labi Babs Jaguns visu zina? Viņam uzreiz bija skaidrs, ka Tās, Kuras Nav zombiji slēpjas starp mums, tāpēc nav iespējams noteikt, kurš ir bijis stāvā un kurš ne.

- Jā, viņš tiešām ļoti ātri visu apjēdza. Gluži kā izmeklētājs, - Taņa piekrita.

Vaņa pamāja.

- Tur jau tas suns aprakts. Es sākumā arī nepievērsu tam uzmanību, bet pēc tam sapratu, ka Babs Jaguns mums nepasaka visu taisnību. Vai atceries viņa spriedelējumus par otro figūriņu? Viņš apgalvoja, ka Tibidohsā tobrīd palikuši tikai skolotāji un nav bijis neviena bērna.

- Vai tad tā nav? Vai tad mēs divus mēnešus nenonīkām pie truloīdiem?

- Ne gluži visi... Babs Jaguns taču palika Tibidohsā. Turklāt viņš mēģināja iekļūt Izgaistošajā stāvā... Viņš mums par to rakstīja vēstulēs, vai atceries? - Vaņa negribīgi teica.

- Un kas tad ir, ka mēģināja? Viņam taču neizdevās! Viņš uzskrēja virsū aizsardzības burvestībai. Vai esi aizmirsis viņa vardes kājas? - Taņa iebilda.

- Var jau būt, ka tā... Bet kas viņu zina, cik tālu viņš aitām savām kājiņām aizlēkāja! Vispār tas viss ir dīvaini, ļoti dīvaini, - novilka Vaņa.

- Nē, Babs Jaguns nevar būt zombijs! Viņš taču... viņš taču ir Babs Jaguns! - Taņa meklēja vārdus Jaguna aizstāvībai.

- Es jau neapgalvoju, ka viņš ir zombijs. Man tikai lieka, ka ir daudz dīvainu sakritību, - vēl negribīgāk teica Vaņa.

Savā pārlieku lielajā krekliņā viņš izskatījās izkāmējis un izspūris kā zvirbulēns. Un tikpat norūpējies.