Ugunsnesējs

-    Piedod, kapteini Brehin! Narls izsmējīgi teica, tomēr viņa balsī jautās nepārprotamas bailes no milzīgajiem ragiem. Es piemirsu, cik Izlūkotāji augstu vērtē savus goda nosaukumus. Bet varbūt tu būtu tik laipns un mums piebiedrotos, jo valdniekam Dreilam ir kaut kas tev sakāms.

Jebkuros citos apstākļos Brehins nebūtu vilcinājies mest Narlam sejā izaicinošu atbildi. Tomēr šoreiz viņam vairāk rūpēja, kas notiek pulcēšanās vietā. Viņš bija aizkavējies jau pārāk ilgi.

-    Tu droši vien gribēji teikt: valdniekam Sgorram, Bre­hins nicinoši izmeta, dodamies garām briežu četrotnei. Nu, ko tad jūs vēl gaidāt?

Brehins pagriezās un sāka brist cauri viršiem, un četri dreilieši soļoja viņam pa pēdām.

Kad Brehins devās augšup uz pulcēšanās vietu, Blaind­vīds jutās ļoti noraizējies. Jau divus gadus viņš ar augošām bažām bija vērojis, kā dreilieši vērpj savus melnos plānus. Blaindvīdam bija pretīga Sgorra postošā ietekme uz baru, un, kaut gan no politikas viņš daudz neko nesaprata, no­jauta viņam nemaldīgi teica, ka tāds ceļš ved tikai uz ļaunu. Sgorrs bija pat mēģinājis aizliegt senos stāstus, kaut gan pret to iebilda daudzi Korpusa dalībnieki. Taču šovakar gaisā bija jaušams vēl kas cits. Stāstnieks neprata īsti no­saukt to vārdā, taču viņš tik ilgus gadus bija gremdējies senajās Herlu leģendās, ka viņa paša asinīs riņķoja kaut kas no senču maģijas, un vecais briedis uzticējās saviem instinktiem. Šovakar viņam smeldza vecās rētas un atkal bija atgriezusies sāpe kreisajā kājā. Apjautu dzīlēs Blaind­vīds zināja, ka risinās kaut kas ļoti svarīgs.

Šajās domās iegrimis, viņš lēni gāja uz ielejas tālāko galu un piepeši pamanīja apmēram trīsdesmit dreiliešu grupu, kas steidzās uz sapulces vietu. Tie turējās cieši cits pie cita un rikšoja pa nelielu ieplaku, ko neapspīdēja mēness, it kā vēlēdamies palikt nemanīti. Blaindvīds spēji apstājās, taču tajā pašā brīdī saprata, ka vējš pūš no viņa puses. Divi dreilieši tūdaļ sajuta viņa smaku, atrāvās no pulka un skrēja uz viņa pusi.

-    Ei, tu! iesaucās viens no viņiem, tuvodamies vecajam stāstniekam. Ko tu te dari un kāpēc ložņā tik tuvu pie Mājvietas ozola?

-     Neko, kapteini, Blaindvīds atbildēja. Es nupat stās­tīju jaunajiem briedēniem senos stāstus. Viņiem patīk vakaros tupēt uz nogāzes.

-     A, tas it tikai vecais Blaindvīds! izmeta cits briedis. Par viņu mums nav jāuztraucas.

-Jāuztraucas? Blaindvīds atjautāja. Kas noticis, kap­teini, vai tad baram draud kādas nepatikšanas?

-      Nav tava daļa! kapteinis atcirta. Uzmetis mazliet vainīgu skatienu savam biedram, viņš drusku laipnāk pie­bilda: Izlūkotāji ir saoduši tuvumā lapsu. Labāk ej atpakaļ uz ieleju!

-     Saprotu, kapteini. Paldies par rūpēm!

Brieži aizskrēja tālāk, un Blaindvīds turpināja ceļu, norai­zējies krietni vairāk nekā iepriekš. Pļavā ielejas galā briežu barā valdīja šķietams miers, tomēr stāstnieks pamanīja, ka starp briežu govīm šurp turp staigā vairāki dreilieši. Ik pa brīdim viņi apstājās ar tām aprunāties, un šķita, ka viņi cenšas tās nomierināt. Pēc tam viņi dosies atpakaļ pie sa­viem kapteiņiem, lai nodotu iegūtās ziņas. Ragu kroņi šūpojās augšup un lejup. Blaindvīds izlikās skrubinām zāli un ganīdamies neuzkrītoši pievirzījās tuvāk trim briežiem, kuri stāvēja pie neliela koku pudura. Viņš pamanījās nostā­ties pudura tālākajā malā, kur tie nevarēja viņu redzēt, taču to saruna bija skaidri saklausāma.

-    Kad tas notiks? jautāja viens no briežiem, un viņa balsī skanēja satraukuma trīsas.

-   Drīz, Brah, pavisam drīz, otrs čukstus atbildēja. Esi pacietīgs! Viss ir gatavībā.

-     Es nevaru paciest šo sasodīto gaidīšanu! pirmais pukojās.

-    Klusu! atskanēja trešā balss, klusāka par abām pārē­jām. Mums ir svarīgi, lai jūs saglabātu mieru, kad īstais brīdis būs klāt. Jūsu uzdevums ir nomierināt govis.

-Jā, pirmais piekrita, un tas nebūs viegli. Ja nu viņas metas prom?

-   Telēnus viņas neatstās, vecākā balss mierīgi atbildēja. Un, pat ja sagribētu to darīt, mums pietiks dreiliešu, kas to nepieļaus. Tomēr mums jābūt drošiem par galveno briežu govi Četrlapi. Tagad man jādodas prom. Man būs darbs pie Izlūkotājiem.

Briedis, kurš to bija teicis, pagriezās un pazuda tumsā. Blaindvīds stāvēja kā pārakmeņojies. Ļoti klusi viņš atvir­zījās no koku pudura un devās uz upītes pusi. Tur viņš apstājās padzerties, un vecīgās, mīkstās lūpas ar patiku skāra vēso ūdeni. Pēc tam Blaindvīds devās gar krastu tālāk, galvai sāpīgi dunot pēc dzirdētajām sazvērnieku runām. Beidzot viņš nonāca klajumā un sastinga, izdzirdot sāpju elsas. Tā bija briežu govs ar savu vēl nedzimušo mazuli.

-     Hernes vārdā, paliec, kur esi! tumsā atskanēja dus­mīga balss. Tā bija Brēka, vecā briežu govs, kuru Brehins bija lūdzis parūpēties par Eloinu. Viņa bija saodusi Blaindvīdu nākam gar upi šurp, un viņā saslējās sargātājas instinkti.

-      Es neko ļaunu nedarīšu, vecenīt! Blaindvīds klusi sacīja, sapratis, kas notiek. Kurai tad šobrid ir radības?

-     A, tas esi tu, Blaindvīd! Brēka jau laipnāk atsaucās.