Ugunsnesējs

Vējš tagad bija pierimis, un Dreila balss mēnessgaismā skanēja skaidri un dzidri. Ja Korpusa brieži ļauno vārdu iespaidā nebūtu gluži kā sastinguši, viņi, iespējams, pa­manītu, ka pār viršu klajumu no aizmugures klusi tuvojas apmēram trīsdesmit dreiliešu grupa.

-     Un tāpēc dreilieši balsošanas ceļā ir izlēmuši, Dreils nodārdināja, ka es būšu jūsu barvedis vēl vismaz trīs vasaras!

Dreils apklusa, lai ieklausītos, kādu iespaidu atstājuši viņa vārdi, un dreilieši pievirzījās viņam tuvāk. Tie šo ziņu jau bija dzirdējuši. Brehins stāvēja pilnīgi nekustīgi, nesa­prazdams, smieties vai kliegt. Patiesībā viņš nemaz īsti nespēja aptvert Dreila vārdus. Brehinam pat nebija radušās aizdomas, ka Dreils kaut ko tādu varētu mēģināt. Saglabāt savu vietu bez jebkādas cīņas! Tas bija neiedomājami. Tas nozīmē Brehins pūlējās aptvert šo domu tas nozīmē, ka Anlahs tiks likvidēts. Tikpat labi varētu likvidēt pašu mežu!

Lejā, ielejā, briežumātes grūsnais augums raustījās sāpēs. Vecā briežu govs, kas grozījās netālu, mēģināja pienākt tuvāk, bet Eloina piecirta kāju un pavēlēja tai palikt turpat. Eloina pacēla galvu un kāri ievilka gaisu. Viņas muskuļi saspringa un augums sāka drebēt. Mežs, zvaigznes un lie­lais mēness acu priekšā sāka peldēt kā miglas jūrā.

-      Nē. Tas nav iedomājams. To tu nedrīksti! Tas ir pret visiem Hernes likumiem.

Brehina vārdi skanēja skaidri un skaļi. Pērkondimdošā balss lika neomulīgi sagrozīties pat sapulcinātajiem dreiliešiem.

-    Tas jau ir izdarīts, Brehin, teica Sgorrs, panākdamies uz priekšu un atsegdams lielos zobus, un daudzi briežu bari Zemajās Zemēs ir pakļāvušies Dreila pavēlei.

-    Tu esi muļķis, Sgorr! Brehins iesaucās. Korpuss nekad to nepieļaus! Un jūs visi, viņš spēji pagriezās, uzrunādams jaunos briežus, uzklausiet mani! Dreils ir zaudējis prātu!

Taču, to teikdams, Brehins satrūkās. Tumsas aizkaru no visām pusēm pāršķēla briežu ragi. Dreiliešu bari bija ielen­kuši viņus no visām pusēm. Tie bija noliekuši galvas un izslējuši ragus. Lamatas bija aizcirtušās, un ceļš bija aiz­šķērsots no visām pusēm. Korpusa rindas uz bridi pārņēma nenoteiktība un neziņa.

-     Ko tu teici, kapteini Brehin? ņirdzīgi jautāja Sgorrs.

-     Es teicu: nē! Brehins iesaucās. Ja ari Korpuss tam piekritīs, Izlūkotāji nepiekritīs nekad!

-      Ak tā, Sgorrs vēsi atmeta, un tajā pašā bridi pieci dreilieši devās uz Brehina pusi. Izlūkotāji! Man šķiet, ka valdnieks Dreils nupat par tiem grasījās runāt.

Piepeši sapulcējušos briežus sastindzināja dobjš, gār­dzošs kliedziens, kas satricināja gaisu visā ielejas garumā, un, paskatījušies turp, viņi uz tālākās nogāzes ieraudzīja brieža siluetu. To bija ielenkuši četri uzbrucēji, kuru ragi urbās dziļi brieža sānos, tos šķeldami un plosīdami. Tas bija kapteinis Stralohs. Pēc brīža atskanēja brēciens no cita pakalna, tad vēl un vēl viens, līdz visa ieleja šķita drebam no sāpju kliedzieniem.

*

-    Ak, Herne! Kas tur notiek? iesaucās Eloina, kas drebē­dama stāvēja blakus pīlādžu kokam. Sāpes… cik tās bries­mīgas!

Abi vecākie brieži nekustīgi stāvēja turpat netālu, un viņu augumi viscaur trīcēja. Tomēr šobrīd viņi neraizējās par Eloinu un gaidāmo mazuli. Viņi bija izdzirdējuši Izlū­kotāju kliedzienus apkārtējos pakalnos, un bailes kā spēja brāzma traucās cauri visam baram.

-   Kurš cīnīsies kopā ar mani? Brehins iesaucās. Kurš cīnīsies par Izlūkotājiem?

Brehins nolieca galvu un metās uz Mājvietas ozola pusi tieši virsū Sgorram. Taču viņa ceļu piepeši aizšķērsoja ragu mežs dreiliešu ierinda nolieca galvas un sakļāvās ciešāk, lai aizšķērsotu ceļu pie Bara valdnieka. Brehins saslējās, nikni spārdīdams zemi.

Viņam vajadzēja domāt ātri. No visām pusēm pretī slējās briežu ragi. Izdzirdis jauna Korpusa brieža sāpju brēcienu, Brehins apsviedās apkārt. Briedim bija uzbrucis kāds dreilietis un ar acu žuburiem iedūris sānā. Kareivīgo dreiliešu iebiedēti, pārējie Korpusa brieži mīņājās uz vietas. Tomēr daži metās cīņā, vēzēdami ragus vai celdamies pakaļkājās, kā mēdz darīt briežu govis un buļļi, kuru ragus vēl klāj samtainais apvalks.

Pēkšņi Brehins ieraudzīja, ka labajā pusē negaidot atbrī­vojies ceļš, kas veda augstāk pakalnā. Badīdams un grūs­tīdams pretiniekus, viņš metās uz klajo vietu. Nākamajā mirklī viņš bija brīvs, izkļuvis no karojošā bara. Viņam sejā iesitās vējš, un galva uz bridi kļuva skaidrāka. Bet, kad Brehins pakalnā apstājās un apsviedās apkārt, lai paskatītos lejup, viņš ieraudzīja skrienam sev pretī citu briedi. Brehins ieurbās ar nagiem zemē, gatavodamies cīņai. Briedis ar katru bridi tuvojās, un pēkšņi Brehins izdzirdēja pazīstamu balsi. Tas bija Bandahs, jaunais briedis, kurš nesen vakar­pusē bija atnesis viņam ziņu no Dreila.

-    Bandah! Brehins līksmi iesaucās. Vismaz dažiem briežiem vēl ir saglabājies saprāts un drosme!

Viņš ievēroja, ka Bandaha vaigā rēgojas plēsta brūce.

-     Bet es šaubos, vai pārējie ies cīņā, Bandahs elsoja.

Viņu ir pārāk daudz, un mūsu ragi vēl ir samtaini. Vai