Ugunsnesējs

Šis vārds briežiem bija labi pazīstams, jo par Rannohu reiz sauca vienu no Zvaigžņubrieža dēliem.

-     Rannohs. Jā, tas ir labs vārds, Blaindvīds sacīja, atzi­nīgi pamādams ar ragiem. Herne justos apmierināts.

-     Paldies, Blaindvīd. Un ko tu par to domā, mans mazais Rannoh?

Rannohs enerģiski pavēcināja asti, tomēr labpatika par atrasto pienu, guļot pie mātes sāna, šobrīd viņam bija daudz svarīgāka nekā pieaugušo briežu sarunas.

-      Ai! Nekod tik stipri! Tev vēl ir daudz laika, lai tu iz­augtu tāds kā Brehins!

Brēka uzmeta Blaindvīdam bažīgu skatienu, taču vecais briedis tikai pakratīja galvu.

-      Eloina, vai es drīkstu apskatīt tavu mazuli tuvāk? viņš vaicāja, paiedamies uz priekšu.

-     Protams, Blaindvīd. Lai seno stāstu meistars ir pirmais, kas sveic viņu briežu barā!

-      Nu tad parādies, Rannoh! Blaindvīds klusi sacīja, ar purnu pabikstīdams jauno briedēnu. Saudzīgais pieskāriens lika mazulim apvelties otrādi, un tas uzslējās kājās, blisinā­dams acis pret veco stāstnieku un balstīdamies uz slīpi izstieptajām priekškājām. Mazā astīte pikti vēzējās turp un atpakaļ. Blaindvīds pastiepās, lai nolaizītu mazuļa purnu, bet tad piepeši sastinga un atrāvās atpakaļ.

-    Hernes vārdā! viņš izdvesa un strauji ievilka elpu.

-    Kas tad nu? vaicāja Brēka. Blaindvīds kaut ko satraukti bubināja pie sevis.

-    Balta ozollapas zīme pierē, viņš nomurmināja.

-    Blaindvīd, saki taču, kas noticis!

-      Paskatieties! Blaindvīds atbildēja, nenovērsdams skatienu no baltā spalvu laukumiņa Rannoha pieres vidū.

-    Bet tas jau ir tikai jaundzimuša briedēna plankums! sacīja Brēka. Es jau nobijos, ka kaut kas nav kārtībā.

-Jā, bet ieskaties, kādi apveidi! Blaindvīds nočukstēja.

Sniegbalto, mazliet izslieto spalvu laukums, kādi rakstu­rīgi jauniem briedēniem, Rannoha pieres vidū iezīmēja nepārprotamas ozollapas aprises.

Kalnā pie Mājvietas ozola Dreils pārskatīja nakts vei­kumu, kamēr dreilieši apstaigāja pulcēšanās vietu, lūkoda­mies, kas noticis ar Korpusa briežiem.

-    Nu, Sgorr, Dreils uzrunāja dreiliešu kapteini, kad tas piesoļoja klāt, kāds ir tavs rēķins?

-     Viens Korpusa briedis gājis bojā un vairāki ievainoti, valdniek Dreil, Sgorrs atbildēja. Pārējie paliek mūsu pusē.

Dreils apmierināts pamāja ar galvu.

-    Bandahs ir aizbēdzis, Sgorrs mazliet nervozi piemeti­nāja. Bet mēs viņu noķersim, pirms būs uzlēkusi saule.

-     Gādājiet, lai tā notiek. Un Izlūkotāji?

-    Divi pamanījās izsprukt. Salens, kaut gan bija pamatīgi ievainots, un kapteinis Spejs. Bet citādi viss kārtībā. Pārējie ir beigti.

Brīdi abi klusēja. Pat viņi apjauta nesenā slaktiņa baisumu.

-     Slikti, ka Spejs ticis projām, Dreils teica. Viņam ir ātras kājas. Un kā ir ar dreiliešiem?

-    Daži savainojuši ragus, Sgorrs atbildēja. Tie viņiem vēl ir mīkstāki, nekā man būtu gribējies.

Tomēr viņš atieza zobus vienīgi tā Sgorrs mācēja pa­smaidīt. Viņš jutās apmierināts, ka iecerētais plāns izdevies tik gludi. Kaut gan Brehina pretestība bija izpaudusies vis­notaļ iespaidīgi, arī tas deva zināmu gandarījumu. Sgorra skatienam nepalika apslēpta Dreila neapmierinātība par to, ka Brehins tik varonīgi cīnījies, un Sgorrs vienmēr izjuta gandarījumu, redzēdams, ka Dreils jūtas nelāgi. Tad viņu varēja vieglāk ietekmēt.

-    Kur viņš ir? Dreils noprasīja.

-    Vai Brehins? Turpat pakalnā, valdniek.

-    Nu tad iesim atdot viņam godu.

Abi brieži devās augšup kalnā, bet, pirms viņi pagāja garām Mājvietas ozolam, Sgorrs apstājās un kaut ko klusi sacīja vienam no pārējiem briežiem. Tas pamāja ar galvu un aizrikšoja lejā pa nogāzi uz ielejas tālāko galu. Tad Sgorrs devās tālāk, uzmanīdamies, lai visu laiku ietu nedaudz iepakaļ Dreilam, kurš gāja lēni un klibodams. Kad viņi soļoja garām dreiliešu rindām, tie bijīgi nolieca ragus. Brehins gulēja pakalna vidū. Viņa varenais augums bija pamatīgi sakropļots, un mēle karājās ārā no mutes. Brieža acis bija aizvērtas, bet sāni un kājas joprojām asiņoja. Sgorrs atkāpās un nogaidīja, kamēr Dreils apgāja apkārt nedzīvajam ķer­menim.

Beidzot Bara valdnieks apstājās un nolieca ragus. Aiz­āķējis tos aiz Brehina ragiem, viņš ar lielu piepūli atrāva asiņaino galvu no zemes. Pēc tam viņš divreiz pasvārstīja nedzīvo galvu augšup un lejup un atkal ļāva tai nokrist zemē. Dreils jau grasījās iet atpakaļ pie Sgorra, bet tad piepeši apstājās un vēlreiz pagriezās atpakaļ. Viņš atgriezās pie mirušā brieža un izdarīja kaut ko tādu, kas lika sarau­ties pat tuvumā stāvošajiem dreiliešiem. Dreils apsviedās apkārt, ar pakaļkāju nagiem pakārpīja zemi un tad no visa spēka iespēra Brehinam pa galvu. Spēriens trāpīja pa labo ragu, un tas ar skaļu krakstu pāršķēlās divās daļās. Dreils apmierināts atgriezās blakus Sgorram.

-      Teicams spēriens, valdniek! Sgorrs glaimīgi teica. Par to varētu jūsmot ne viena vien briedene.

-    Pie Hernes zobiem! Dreils iesaucās. Eloina! Viņu es biju pavisam aizmirsis. Steidzies, Sgorr!

-     Un ja nu briedēns ir piedzimis?