Ugunsnesējs

Uz bridi Izlūkotāji bija drošībā. Četri senie draugi kopā ar Brānu un Haigu apmetās pie pīlādža, un pārējie brieži sapulcējās tiem apkārt. Tā bija varonīga, tomēr bezcerīga aina. Lidzenumā iestājās klusums. Izlūkotāji gaidīja, taču sgorrieši nekustējās no vietas. Brieži upes otrā krastā nemē­ģināja šķērsot straumi, un sgorrieši austrumu pusē palika stāvam koku ēnā. Pāreja viņiem aiz muguras atkal bija briežu pilna, taču ari tie negāja uz priekšu. Visi kaut ko gaidīja.

Tad Izlūkotāji, vērodami pretinieka blīvo sienu, piepeši redzēja, ka sgorriešu rindas sakustas un pašķiras. No bara vidus izsoļoja divi brieži. Draugi no paugura sazīmēja Narlu un viņam blakām veco briedi, kura bezragu galva manāmi izcēlās ragu meža vidū.

-    Sgorrs! iešņācās Brāns.

Narls un Sgorrs bija sasnieguši briežu priekšējās rindas un sāka soļot gar gaidošo karotāju kolonnām, apskatīdami to ragus un atzinīgi mādami ar galvu.

Sgorrs iekšēji pasmīnēja. Nakts šausmas un trieciens, ko sagādāja tikšanas ar Rannohu, bija izgaisuši līdz ar rīta ausmu, un tagad viņa drosme auga ar katru bridi. Salīdzi­nājumā ar sgorriešiem Izlūkotāji bija niecīga saujiņa ap­mēram viens pret desmit. Kaut gan Sgorram raizes darīja ziņa par Herlām, kas nāk šurp no ziemeļiem, viņa izlūki neko nebija manījuši, un Sgorrs zināja, ka papildspēki nepagūs sasniegt Izlūkotājus pietiekami drīz. Izlūkotāju liktenis bija izlemts.

-   Viņš ir zaudējis, Narl! Sgorrs līksmi čukstēja savam palīgam.

Narls pamāja ar galvu. Sgorra ziņa par Rannoha ierašanos viņu bija ļoti pārsteigusi, tomēr bailes, kas tobrīd viņā bija uzviļņojušas, izgaisa bez pēdām, redzot Lielā Bara žilbinošo varenību.

-   Šodien mēs darīsim galu Pravietojumam! Sgorrs ap­galvoja. Pirms pienāks Larna stunda, mēs iznīcināsim Herni uz visiem laikiem. Un, ja Rannohs uzdrošināsies nākt šurp, mēs iznīcināsim ari viņu!

Narls pasmaidīja.

-    Narl, es vērošu cīņu no šiem kokiem, Sgorrs teica, nevērīgi pamādams uz netālo bērzu puduri. Atved šurp dažus sgorriešus, kam vajadzēs mani apsargāt. Bet vispirms es gribu parunāt ar tiem nejēgām.

Narls deva pavēli, un Sgorrs devās uz priekšu. Paugurs atradās apmēram divdesmit lielu koku attālumā, bet līdze­nums veidoja seklu ieplaku, un rāmajā gaisā Sgorra balss skaidri aizskanēja gan līdz Izlūkotājiem, gan līdz sgorriešu rindām.

-   Izlūkotāji! viņš iesaucās. Es biju nolēmis ļaut jums dzīvot, jo Narls teica, ka jūs ielejas galā esot teicami cīnīju­šies. Tomēr tagad, jūs redzot, es spēju just vienīgi nicinā­jumu. Jūs vairs nepiedzīvosiet nevienu Larna stundu!

Sgorrs nolieca galvu, un Izlūkotāji, paugurā stāvēdami, viscaur nodrebēja, jo pa zāli šurp atplūda baisa skaņa. Me­žonīga klaudzoņa. Sgorrieši visi reizē ritmiski klaudzināja ragus.

Atbaidošais troksnis aizskanēja tālu pār kalniem un sa­sniedza nogāzi, uz kuras trīs vecas briežumātes drebēdamas vēroja baigo ainu.

-    Man bail, Villova! Pepa nočukstēja, klausoties ragu klaudzoņā, kas arvien vairāk pārņēma līdzenumu.

Villova skumīgi uzsmaidīja māsai.

-   Ja mums lemts mirt, viņa teica, tad mēs vismaz mirsim kopā.

Pepa izslēja galvu. Ari Bankfuts un Teins klausījās bie­dinošajās skaņās, un draugi pievirzījās cits citam tuvāk, pārmīdami mēmus skatienus. Bankfuts skumīgi palūkojās uz Pepu, jo viņam nekad nebija radusies iespēja pateikt draudzenei, ko jūt pret viņu. Tomēr viņi visi bija kopā izgā­juši tik daudzkam cauri un pazina cits citu tik labi, ka vārdi šķita gluži nevajadzīgi.

-     Vai zini, Bankfuts pēc brīža teica, smaidīdams un raudzīdamies uz melno plankumu pie Pepas auss, es vienmēr esmu gribējis būt Izlūkotājs. Un te nu es esmu Izlūkotāju kapteinis. Bet kāds no tā labums? Man nav bijis pat iespējas apsargāt baru. Nudien, tas ir jocīgi!

-    Tā nerunā, Bankfut, Teins klusi sacīja. Jūties lepns, ka esi kapteinis!

Bankfuts paskatījās uz draugu un pamāja ar galvu.

-    Es esmu lepns, viņš nočukstēja.

-    Un es esmu lepna, ka esmu jūs visus pazinusi, sacīja Villova, itin visus!

-   Ja vien Rannohs butu šeit! teica Pepa.

-    Nē, Pepa, Teins nočukstēja, labāk ir, ja viņa te nav. Kā viņš varētu palīdzēt? Ja no ziemeļiem tiešām nāk Herlu bari, tie nepagūs sasniegt pāreju laikā. Bet Rannohs viens pats tikai mirtu kopa ar mums. Es priecājos, ka viņa te nav.

-     Un es vismaz tagad zinu, Villova teica, ka viņš nekad nav bijis gļēvulis. Tikai man gribētos… man gri­bētos… Mūsu šķiršanās bija tik briesmīga!

Draugi atkal apklusa un ievēroja, ka klaudzoņa līdzenumā apklususi.

-    Viņi nāk šurp! Hargs čukstus izgrūda.

Sgorriešu rindas tuvojās pauguram. Viņi nenāca visi.

Nāca apmēram trīs simti. Vispirms tie nāca soļos. Tad pār­gāja rikšos. Un pēc tam auļoja uzbrukumā.

-    Kapteini Bankfut! Teins teica, izsliedams ragus.

-    Kapteini Tein! Bankfuts lepni atsaucās.

-   Ja šis ir pēdējais stāsts, Bankfut, tad gādāsim, lai tas būtu vislabākais!