Ugunsnesējs

-     Herla! Rannohs atkal iesaucās. Jūs man neticējāt, jūs neticējāt Hernem, un tagad jums par to jāmaksā! Jo es esmu Iezīmētais, kuru jūs piespiedāt bēgt no sava bara, un tagad esmu atgriezies, lai piepildītu Pravietojumu!

Daudzi kopā sanākušie brieži pārmija pārsteigtus skatie­nus. Narls blakus Sgorram izbiedēts sakustējās.

-    Tā ir patiesība, Narls nočukstēja, tā ir patiesība!

Sgorra vienīgā acs iezvērojās pret Narlu, un tad viņš

nicinoši nosprauslojās un pats devās uz priekšu. Sgorriešu sargi, kas stāvēja ap viņu, satraukti paskatījās uz kungu, bet Sgorrs dusmīgi aizsoļoja tiem garām.

-    Rannoh! viņš nicinoši iekliedzās pāri klajumam. Tu mani neiebiedēsi ar saviem cilvēku trikiem un izdarībām, ko iemācījies Hernes barā! Jo oranžā gaisma tikai apēdīs kokus un mums nekā ļauna nedarīs! Kā jau teicu, arī es esmu mācījies cilvēku gudribas!

Brieži atkal satraukti paskatījās uz valdnieku, jo uguns mežā un degošā koka smarža bija tos izbiedējusi. Tomēr Sgorra pašpārliecinātais miers un zināšanas par oranžo gaismu viņus nomierināja.

Rannohs nikni piecirta kaju.

-Jā, Sgorr, tu zini šo to par cilvēka prātu. Bet tu no viņa esi mācījies tikai vardarbību! Kāpēc tu nestāsti briežiem, ko esi izdarījis? Kāpēc nepastāsti, ka nogalināji cilvēka bērnu un apēdi viņa sirdi?

Vairāki brieži ievaidējās un ar šausmām paskatījās uz savu vadoni. Sgorrs juta, ka viņam mugurā urbjas tūkstoš jautājošu skatienu.

-    Nu un tad, Rannoh? viņš nospļāvās. Tā ir pagātne! Tagad mēs esam tikušies, lai stātos viens otram pretī!

-    Lai notiek, Sgorr! Rannohs iesaucās. Nāc šurp, un cīnīsimies! Ja tev pietiek drosmes, nāc viens! Šodien gājuši bojā jau pārāk daudzi brieži, un es nevēlos nogalināt vēl kādu!

Sgorrs salti pasmaidīja.

-            Ko tu vari iesākt pret tūkstoš briežiem? viņš iesaucās. Nu nē! Tava izdevība bija pagājušajā naktī, un tev vaja­dzēja to izmantot. Bet tagad tev jāmaksā par savu muļķīgo ticību. Tu esi skaists upuris, Rannoh! Sgorrieši! viņš pēk­šņi nodārdināja. Ņemiet viņu ciet! Tūlīt pat!

Taču sgorrieši nekustējās ne no vietas. Visi palika stāvam.

-            Klausiet manu pavēli! Sgorrs nikni ierēcās, apsviez­damies apkārt.

Brieži tramīgi saskatījās.

-            Nebaidieties taču no viņa! Sgorrs uzsauca. Paska­tieties! Viņš ir visparastakais briedis! Jebkurš nojums varētu viņu pieveikt!

Tomēr brieži vilcinājās. Šoreiz viņus atturēja nevis bailes, bet gan doma par Sgorra seno briesmu darbu.

-           Ei, tu! Sgorrs uzsauca vienam no vecākajiem sgorrie­šiem. Tu izpildīsi manu pavēli!

Briedis nodūra skatienu.

-    Ar viņu ir Herne, tas nočukstēja, bet tu… tu…

-            Nav ar viņu nekāds Herne! Sgorrs nospļāvās. Viņš ir visparastākais Lera un nekas cits!

Sgorrs pagriežas pret citu briedi.

-Tu! Es tev paveļu!

Ari šis briedis papurināja galvu. Viņš lūkojās uz Rannohu, un viņa acis pauda uzticību. Tas bija Kveihs.

Bet tad aiz viņa no sgorriešu rindām izsoļoja cits briedis. Tas bija sgorriešu komandieris, kas iepriekšējā naktī bija apstaigājis baru.

-    Es cīnīšos ar viņu, valdniek Sgorr! briedis teica.

No aizmugures viņam pienāca vēl kāds sgorrietis. Tad vēl un vēl viens. Tie paklanījās Sgorram, un viņš ledaini pasmaidīja.

-    Ļoti labi! viņš teica. Jūs tiksiet pienācīgi atalgoti. Tagad nesiet man šurp viņa ragus!

Nākamajā brīdī uz Rannoha pusi joņoja divdesmit brieži. Rannohs trešoreiz saslējās pakaļkājās un, vēzēdams gaisā priekškājas, skaļi iemaurojās, tad pagriezās un skriešus metās uz pauguru, kur atradās Izlūkotāji. To redzēdami, sgorrieši nodomāja, ka viņš bēg no meža un no briesmīgās gaismas, un to bailes atkāpās. Drīz no kopējā bara cits aiz cita atrāvās vēl vairāki brieži, pievienodamies vajātājiem.

-    Viņš nepaspēs! Villova izmisusi nočukstēja, skatī­damās, kā Rannohs skrien uz viņu pusi.

Izlūkotāji kā sastinguši raudzījās uz Rannohu, kas tuvojās pauguram, taču drīz kļuva redzams, ka attālums starp viņu un sgorriešiem samazinās. Vajātāju bija apmēram trīsdes­mit, un Teins nodrebēja, redzot, ka no labās puses tiem piebiedrojas vēl viena sgorriešu grupa.

-    Mums viņam jāpalīdz! Villova iekliedzās.

-   Ko lai mēs iesākam? izdvesa Teins. Sgorrieši jau gan­drīz bija panākuši Rannohu.

Bet pēkšņi Teins sastinga kā pārakmeņojies. Viņam ap­kārt zālē pletās ēna, kas auga arvien lielāka.

-    Kas tas ir, Villova? Teins nočukstēja.

Tad viņi to izdzirdēja. Debesīs atskanēja neganta ķērk­šana un spārnu plivināšana. Izlūkotāji paskatījās augšup, un tiem izlauzās pārsteiguma sauciens. Debesis bija kļuvu­šas melnas. Virs galvas zibēja un riņķoja neskaitāmi tumši apveidi. Apkaimi pārņēma apdullinošs troksnis.

-    Kraukļi! Villova iesaucās. Tie ir kraukļi! Ieradies Krā!

-   Brieža dusmās melnēs debess vaigs, Teins nočukstēja. Villova, tas tiešām ir Pravietojums!