Viesis no bezgalības

Lidojums uz Kipru, kā arvien, bija ļoti īss. Šķita, ka Vladilens, kas vadīja atomlidmašīnu, steidzas drīzāk paveikt nomācošo ceļojumu. Mašīna lidoja ar vis­lielāko ātrumu.

Pasažieri klusēja. Volgins saņēma Marijas roku un nelaida to vaļā līdz pašam nolaišanās brīdim.

—        Tu neaizmirsīsi, — viņš čukstēja, kad pie ap­vāršņa, zilās jūras vidū, parādījās Kipra. — Es gribu tevi ieraudzīt pirmo, tiklīdz atvēršu acis.

Viņa klusēdama pamāja ar galvu, tad strauji ap­kampa Volginu un noskūpstīja.

—   Paliec sveiks, Dima!

—   Kāpēc «paliec sveiks»? Nē, uz redzēšanos!

Salā Volginu gaidīja ar nepacietību. Viss bija saga­tavots. Viņš pats bija lūdzis, lai procedūru nevilci­nātu un lai tūlīt, līdzko viņš atlidos, ķertos pie darba.

Tiklīdz atomlidmašīna piezemējās, Volgins apskāva pēc kārtas visus, kas bija kopā ar viņu, un pirmais izkāpa no mašīnas.

Viņu sagaidīja pieci cilvēki ar Jo priekšgalā. Lūcija vispār Kiprā nebija. Nespēdams būt klāt sava audžu­dēla nāves brīdī, viņš no tā atvadījās iepriekšējā dienā. Šī atvadīšanās abiem bija smaga.

—        Nešaubies ne par ko, — Volgins teica, pēdējo reizi apkamdams Lūciju. -— Esmu tev pateicīgs par savu atdzīvināšanu. Un mēs drīz redzēsimies.

—   Es ne par ko nešaubos, — Lūcijs atbildēja.

Viņš šaubījās par daudz ko.

Bija vairāk nekā ticams, ka Volginu atdzīvinās vēl­reiz, turpretim ar pašu Lūciju jautājums nebija tik skaidrs. Anabiozes miegs uz tik ilgu laiku vēl nekad nebija izmantots. Kā tas beigsies, neviens nevarēja zināt.

—   Vai tu esi sagatavojies? — Jo jautāja.

—   Jā. Ejam!

Neatskatīdamies Volgins ātriem soļiem devās uz ēku, kuru viņam parādīja. Viņam sekoja pieci cil­vēki. Volgins zināja, ka visa Zeme redzēs viņa pēdē­jos brīžus. Tie, ar kuriem kopā viņš atlidoja, arī va­rēs, ja gribēs, redzēt visu līdz beigām. Volgins tikai cerēja, ka Lūcijs izpildīs savu solījumu un nepieies pie ekrāna.

Pie pašām durvīm Volgins atskatījās. Atomlid­mašīna un pavadītāji nebija redzami — tos aizsedza krūmi un koki. Droši vien visi jau bija sagājuši gal­venajā ēkā, kur atradās ekrāns.

Volgins pārlaida ilgu skatienu krāšņajai dabai, kas ietvēra viņa apglabāšanas vietu. Debesis bija skaid­ras, un kā žilbinošs disks pie tām mirdzēja Saule.

Viss var pārmainīties ilgajā laikā, tūkstoš simt seš­desmit gados, bet, ja viņš atkal atgriezīsies dzīvē, Saule sagaidīs tāpat, kā sagaidīja pirms pusgada, kad viņš iznāca no ārstēšanās paviljona. Mūžīgā, nemai­nīgā, mīļā Saule!

Tās karstie stari, kas maigi glauda Volgina seju, bija pēdējais, ko viņš juta otrās dzīves beigās. Viss, kas norisa pēc tam, viņam likās kā sapnī.

Lifts noveda viņus simt metru zem zemes.

«Bet es taču tā arī neredzēju Eifeļa torni,» Volgi­nam nezin kāpēc ienāca prātā. «Es par to domāju savas pirmās dzīves pēdējās dienās. Lija lietus, un tas nebija redzams.»

Tornis joprojām stāvēja, viņš to zināja.

Un pēkšņi viņam likās, ka nav bijis nekādas at­dzimšanas, nav bijis dzīves Jaunās ēras devītajā gad­simtā. Viņš ir atvests no Parīzes, bet nevis no Muncija mājas Vidusjūras krastā. Šī ilūzija bija tik spēcīga, ka Volgins atskatījās, cerēdams ieraudzīt Mihailu Severski, Irinas brāli, kam vajadzēja viņu pavadīt līdz kapam.

«Man galvā nav kaut kas kārtībā,» Volgins nodo­māja.

Bet tūlīt pat viņš to aizmirsa. Šajās minūtēs Vol­gins dzīvoja, domāja un kustējās kā pa miglu.

Apakšzemes istabas metāla sienas, masīvie aparāti, kas no visām pusēm apņēma caurspīdīgo sarkofāgu, cilvēki, ģērbušies baltos virsvalkos — tas viss pa­slīdēja garām viņa uzmanībai. Volgins automātiski izpildīja visu, ko viņam teica.

Viņu palūdza izģērbties. Volgins paklausīgi novilka drēbes, noņēma Zelta Zvaigzni un atdeva to Jo. Pēc tam, kādam piepalīdzot, uzvilka biezu, visam ķerme­nim cieši pieguļošu triko.

Jo pastiepa roku, un Volgins to mehāniski pa­spieda.

Viņa seju pārklāja ar caurspīdīgu, it kā no auduma darinātu masku, — tā cieši pielipa pie ādas.

Cilvēki, tērpušies baltos virsvalkos, paņēma viņu zem abām rokām un pieveda pie sarkofāga. Viņš ap­gūlās un nejuta, kas bija zem viņa. It kā ūdens vai saspiests gaiss.

Uz mirkli Volgins atcerējās bezsvara stāvokli, ko bija izjutis kuģī H-7,6. Kaut ko līdzīgu viņš izjuta arī pašreiz.

Volginam jau agrāk bija izklāstīta visa procedūra. Sasaldēšana būs lēna un pakāpeniska, viņu iepriekš iemidzinās.

Pienāca Jo.

—        Vai tu esi sagatavojies, Dmitrij? — viņš vēlreiz jautāja.

—   Jā.

Vēl mazliet, daži mirkļi — un beigas… Vai viņš kādreiz pamodīsies? …

Kaut kas līdzīgs bailēm ietrīcējās Volgina sirdī.

—        Nebaidies, — Jo teica. — Viss būs labi. Tu pēc dažām sekundēm nevis nomirsi, bet pamodīsies. Tūk­stoš gadu tev aizritēs kā mirklis. Aizver acis!

—        Kāpēc? — Volgins atbildēja, zem maskas ar mokām kustinādams lūpas. — Tās pašas aizvērsies, kad iemigšu.

Viņš nekā nejuta. Medicīnā injekcijas izdarīja bez dūrieniem.

Pār viņu bija noliecies Jo, tad tā seja iegrima miglā, izplūda … izzuda!

Volgina acis aizvērās.

Jo paspēra soli atpakaļ un pacēla roku.

Nolaidās caurspīdīgais vāks.

—   Gāzi!

Iedzirkstījās gaišzila migla, piepildot sarkofāgu.