VIESIS NO BEZGALIBAS

G. MARTINOVS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1968

Tulkojusi SKAIDRĪTE CIELAVA

Mākslinieki

Oskars Bērziņš, Georgs Smelters

Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redak­ciju un izdevumu padomes 1967. gada 23. marta lēmumu

Nave ir fakts, kas jāizpētī

M. Gorkijs

Autora priekšvārds

Romāns «Viesis no bezgalības» iecerēts un aizsākts 1951. gadā. Toreiz es biju pārliecināts, ka romānā aprakstītie zinātnes un tehnikas sasniegumi tiks īstenoti ļoti tālā nā­kotnē, tāpēc pārnesu darbību divtūkstoš gadu uz priekšu.

Dzīve pierādījusi, ka man nebija taisnība. Un tagad es tikpat dziji esmu pārliecināts, ka zinātne un tehnika jau krietni agrāk sasniegs daudz vairāk, nekā esmu aprakstījis.

Taču mainīt romāna darbības laiku, man šķiet, nebūtu lietderīgi, galvenokārt «faetoniskās» sižeta līnijas dēļ.

Lai paliek viss tāpat, kā bijis. Lasītājs pats aprakstī­tajos notikumos pratīs saskatīt ne pārāk tālas nākotnes apveidus.

PROLOGS

Pāri Parīzei, gandrīz virs pašiem jumtiem, rietumu virzienā vēlās zemi, drūmi padebeši. Miklā migla slēpa skatienam trīs ceturtdaļas Eifeļa torņa, un ne­viļus gribējās domāt, ka tur augšā virs mākoņiem tā smaile iesniedzas mirdzošā zilgmē.

Bez mitas, augām diennaktīm pilsētā laiski sijājās neganti vienmuļš lietus.

Pa istabas logu labi varēja saskatīt torņa ažūrās konstrukcijas, un Volgins bija pieradis stundām ilgi tīksmināties ap to «gaisīgo» līniju smalkumu, likās, it kā tās uz debess fona kāds būtu ievilcis ar rasē­jamo velci.

Jau trešo dienu slimnieks neredzēja pierasto ainu, cauri slapjajam stiklam pat apakšējā stāva masīvās kontūras bija tikko atšķiramas. Tas izraisīja nepa­tiku, un garās stundas, kas bija vientuļi jāpavada gultā, likās vēl garākas un garlaicīgākas. Šķita, it kā no istabas kāds būtu izgājis, pie kura Volgins pa sli­mības laiku bija pieradis, un tagad spītīgi atsakās at­griezties.

Katru ritu, pavēris acis, viņš cerēja ieraudzīt pa­zīstamo torņa siluetu, taču gaidas bija veltīgas.

«Laikam jau es to vairs neredzēšu,» Volgins do­māja.

Viņš labi zināja, ka jāmirst, ka viņa dienas skaitītas.

Tādu spriedumu Volgins izlasīja apkārtējo cilvēku sejās, saklausīja uzsvērti možajā tonī, kādā visi ar viņu sarunājās, solīdami drīzu un pilnīgu izveseļo­šanos. Bet vēl labāk viņam to pateica iekšējā nojauta.

Nāves viņš nebaidījās. Viņš domāja par to mierīgi, izjūtot kaut ko līdzīgu parastai ziņkārei.

Kad par drīzo izveseļošanos runāja ārstējošie ārsti, Volgins klausījās ar apslēptu smaidu. «Cik dīvaini,» viņš prātoja, «ka tieši medicīna melus uzskata nevis par nosodāmiem, bet, gluži otrādi, par pilnīgi pieļau­jamiem un pat nepieciešamiem, kad jārunā ar bez­cerīgi slimiem. Un tikai tāpēc, ka vairums cilvēku baidās nāves … Bet kas gan var būt vienkāršāks un dabiskāks?»

Un tūlīt Volgins iztēlē skatīja nebeidzamu virkni cilvēku, kas bija miruši viņa acu priekšā, miruši bez bailēm un «mierinošajiem» meliem. Viņu bija daudz. Viņi devās nāvei pretim, zinādami, kāpēc tā vajag . ..

Bet neviens nekad neteiks slimniekam patiesību. Neviens neticēs, ka slimnieks ir vienkārši piekusis, ka viņš ar prieku uzņems vēsti par savu galu, ka viņam nemaz nav žēl šķirties no dzīves, kas sen kļu­vusi par slogu. Kaut tikai zinātu, kad, lai varētu tam sagatavoties.

Liktos, kas varētu būt vienkāršāks, bet neviens ne­sapratīs un neteiks …

Pēkšņi Volgina atmiņā atausa frāze, ko viņš bija dzirdējis šorīt: «Drīz, jaunais cilvēk, jūs varēsiet strādāt.»

To teica, izmeklējis Volginu, pazīstams Parīzes profesors.

Protams! Kā viņš to tūliņ nebija sapratis! . . .

Tieši tā ari bija gaidītā vēsts. Tā nemēdz sacīt smagi slimiem, kuri tiešām varēs celties pēc diviem vai trim mēnešiem. Tas būtu muļķīgi. Tā mēdz runāt tad, kad viss ir galā, kad atlikušas tikai dažas dienas un ārstam nav slimniekam nekā ko teikt.

Tātad jau drīz, varbūt pat šodien vai rīt. . .

Volgins pavērās logā. Cauri slapjajam stiklam jo­projām neko nevarēja saskatīt, izņemot koku galotņu neskaidros apveidus, — istaba, kurā gulēja Volgins, atradās augšējā stāvā.

«Arvien vēl nav un nav,» viņš nodomāja.

Neatkarīgi no Volgina gribas viņa vēlēšanās redzēt iemīļoto deviņpadsmitā gadsimta tehnikas pieminekli kļuva par uzmācīgu ideju. Tagad jau šķita neiedomā­jami šķirties no dzīves, nepametot atvadu skatienu uz torņa smaili.

Pastiepis roku, Volgins nospieda zvana pogu. Tūlīt ienāca sieviete, uzmetusi uz pleciem baltu halātu.

—   Kāpēc jūs? — Volgins brīnījās, pazinis sūtņa sievu. — Vai tad kopējas nav?

—   No šīsdienas viņa dežurēs tikai naktīs.

—   Man šķiet, — Volgins sacīja, — ka ari naktīs kopēja nav vajadzīga. Man ir daudz labāk, un drīz es varēšu sākt strādāt. — Viņš pavīpsnāja. — Tā šodien sacīja profesors, bet kurš gan to zina labāk nekā viņš, vai ne? Tātad, mīļā Vera Andrejevna, es palūgšu jūs piezvanīt, lai šovakar māsiņu nesūta.

—   To nekādā ziņā nedrīkst, Dmitrij Aleksandrovič. Profesors teica …

—   Es zinu, ko viņš teica, — Volgins pārtrauca.