Viesis no bezgalības

Pat Jaunās ēras cilvēka veselība nebija tāda, lai bez sāpēm pārciestu tik šausmīgu triecienu. īsā laikā Lūcijs novecoja par vairākiem gadu desmitiem. Ma­tos parādījās sirmums, sejā, kas Volginam arvien at­gādināja klasisku statuju, iegula krunkas. Viņš šķita esam vienos gados ar savu tēvu Munciju.

Visa šī diskusija neciešami sāpīgi plosīja Lūcija sirdi. Viņš zināja, ne mirkli nešaubījās, ka Volginu jebkurā gadījumā gaida nāve, vienalga, vai ļaus vi­ņam pašam izlemt savu likteni vai citi izlems viņa vietā. Lūcija ausīs joprojām skanēja neaizmirstamie Volgina vārdi, ko viņš teica, atbildot uz Jo apsvei­kumu, tā noskaņa, ar kādu tie tika sacīti, neatstāja cerību. «Nav par ko» — Volgins bija atbildējis. Lūcijs toreiz saprata, ka Ksenijai bijusi taisnība.

Kas zina, varbūt Dmitrijam Volginam negaidīti pie­nākusī nāve būs atpestīšana!

Lūcijs smagi sev pārmeta, ka bija Volginu atdzīvi­nājis. Dabas likumu pārkāpšana nepalika bez sekām, kā viņš bija domājis. Muncijam bija taisnība, kad viņš teica, ka cilvēks, kas atdzīvināts pretēji savai gribai, būs dziļi nelaimīgs. Kāpēc gan viņš, Lūcijs, ne­paklausīja cilvēkam ar bagātīgu dzīves pieredzi, kurš zināja, kādi bija agrāko laiku cilvēki? Kāpēc ļāvās aizrauties ar «lielo eksperimentu», kas tagad viņam likās kā noziegums? Kā varēja aizmirst, ka tiek iz­lemts cilvēka, bet nevis dzīvnieka liktenis …

Viņš vairs nevarēja ilgāk klausīties šajā ieilgu­šajā diskusijā un nolēma to izbeigt. Lai notiek neno­vēršamais.

Viņš lūdza vārdu un teica.

—   Jūs atļāvāt man izlemt jautājumu. Es uzmanīgi noklausījos jūsu domās. Man nav šaubu, kā tas viss beigsies. Es pazīstu Dmitriju. Tas ir cilvēks ar stingru raksturu. Viņš pie mums nepavisam nav laimīgs. Mēs viņu atgriezām dzīvē, neprasīdami viņa piekrišanu. Tagad pienākusi nāve. Lai viņš nomirst labprātīgi. Es šodien pat Volginam pats visu pateikšu. Un ja manas bažas attaisnosies … vai jūs man to uzticat?

—   Zinātnes padome uzdod jums izpildīt Dmitrija Volgina vēlēšanos, — priekšsēdētājs paziņoja.

—   Es uzskatu, ka par to nevajag nevienu infor­mēt, — Jo teica. — Vismaz līdz tam laikam, kamēr kļūs zināms Volgina lēmums.

—   Šādā izņēmuma gadījumā tiek pieļauta mūsu lēmuma saglabāšana slepenībā, — priekšsēdētājs at­bildēja. — Pārskatu Zemes iedzīvotājiem sniegsim tad, kad viss būs "beidzies.

Taču pasacīt «es viņam pateikšu» bija vieglāk, nekā šo nodomu izpildīt. Veselas trīs dienas Lūcijs nespēja saņemties un izlidot uz Vidusjūras piekrasti pie sava dēla, kuram viņš bija spiests paziņot nāves spriedumu.

Lūciju nesteidzināja, labi saprotot, cik smagu uz­devumu viņš uzņēmies. Jo piedāvājās to izdarīt Lūcija vietā, bet saņēma noraidījumu.

—   Pie visa tikai es esmu vainīgs, — Lūcijs atbil­dēja. — Un, lai cik grūti būtu, tas ir jādara, un jādara tikai man. Es lūdzu tikai vienu, mans draugs. Kad viss

būs beidzies, iemidziniet mani anabiozes miegā uz vairākiem gadiem.

—   Apsolu jums to, — Jo sacīja.

Ilgāk nedrīkstēja vilcināties. Jebkuru dienu Volgi­nam varēja parādīties slimības pirmās pazīmes. Izlemt savu likteni viņam vajadzēja, jūtoties pilnīgi veselam.

Tā arī nesadūšojies runāt aci pret aci, Lūcijs beigu beigās palūdza sarunā piedalīties arī Jo. Viņš nolēma runāt ar Volginu pa teleofu.

Neko nenojauzdams, vislabākajā noskaņojumā, Volgins piegāja pie teleofa krēsla, kad Mērija pateica viņam Lūcija lūgumu.

Istabā nebija neviena cita kā tikai Volgins.

Ar ierastām kustībām viņš ieslēdza aparātu. Kad iedegās zaļais punkts, nospieda to.

Ieraudzījis Jo, viņš priecīgs pasmaidīja, bet, paska­tījies uz Lūciju, izbijās:

—   Tēvs! Vai tu esi slims?

Lūcijs noraidoši pakratīja galvu.

—     Esmu vesels, — viņš teica, — cik tas iespējams. Sagatavojies, Dmitrij! Man tev jāpaziņo ļoti slikta vēsts. Es uzskatu, ka tev nav vajadzīgas sagatavojo­šas sarunas. Domāju, ka nekļūdos. Saki man, vai tevi nenomāc dzīve?

Volgins brīnījās par jautājumu, sevišķi par toni, kādā tas tika izteikts. Lūcijs runāja kaut kādā sastin­gušā kokainā balsī, it kā atkārtotu iekaltu stundu. Jo drūmi raudzījās Volginam garām.

—     Kā lai tev atbild? Reizēm man ir smagi, bet es pamazām pierodu. Man šķiet, ka tu, lai gan teici, ka man nav vajadzīgas sagatavojošas sarunas, tieši to dari. Ja tev man jāpasaka kaut kas nopietns, bet es

redzu, ka tā tas ir, tad runā tieši. Nedomāju, ka mani iespējams pārsteigt vai izbiedēt, lai arī kas tas būtu.

—   Nē, es nevaru! — Lūcijs iesaucās. — Runājiet jūs, Jo!

Un Volgins uzzināja visu.