Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Broudam nebija atbildes, tādas, kas vadonim būtu pieņemama. Viņš nevarēja atzīties savā visu iznīcinošajā naidā pret Eilu. Tas nozī­mētu atzīt, ka viņš nekontrolē savas emocijas, ka viņš nav pietiekami vīrišķīgs, lai varētu kļūt par vadoni. Viņš nožēloja, ka bija atnācis pie Bruņa. "Man vajadzēja to atcerēties," viņš nodomāja. "Brūns vienmēr nostājas viņas pusē. Viņš tā lepojās ar mani klanu Sapulcē. Un nu - tas viss viņas dēļ - viņš atkal par mani šaubās."

-     Nu, man vienalga, vai Oga viņu baro vai ne, - Brouds pamāja, - bet es negribu, ka viņš ir pie mana pavarda. - Viņš zināja, ka ievēro savas tiesības šajā punktā un ka nepadosies. - Tu vari uzskatīt, ka zēns nav atpalicis, bet es neesmu tik drošs. Es negribu būt atbildīgs par viņa mācīšanu. Es vēl aizvien šaubos, ka viņš jelkad būs med­nieks.

-    Tā ir tava izvēle, Broud. Es uzņēmos atbildību par viņa mācīšanu; es to izlēmu, pirms vēl vispār biju viņu pieņēmis. Durks ir šī klana loceklis, un viņš būs mednieks. Es par to parūpēšos.

Brouds pagriezās, lai dotos uz savu alu, bet ieraudzīja Krebu atkal nesam Ogai Durku un tāpēc izgāja ārā. Viņš neļāva vaļu dusmām, līdz nebija drošs, ka atrodas krietni ārpus Bruņa redzesloka. "Tā ir tikai tā vecā kropļa vaina," viņš pie sevis noteica, bet tad centās izdzēst domu no prāta, sabijies, ka vecais burvis kaut kādā veidā varētu uzzināt, ko viņš domā.

Brouds baidījās no gariem, iespējams, vairāk nekā jebkurš cits klana vīrs, un viņa bailes no kāda, kas dzīvoja tik tuvu to vidū, bija īpaši izteiktas. Galu galā - ko viens mednieks var iesākt pret veselu rindu bezmiesisku būtņu, kuras spēj nest neveiksmi, slimību vai nāvi, un ko viņš varēja iesākt pret viru, kas prot tās izsaukt pēc vēlēšanās? Brouds vēl nesen bija atgriezies no klanu Sapulces, kur daudzas nak­tis bija pavadītas kopā ar citu klanu jauniem vīriešiem, kas centās cits citu sabiedēt ar nostāstiem par nelaimēm, ko izraisījuši nokaitināti moguri. Šķēpi, kas pēdējā mirklī tikuši pagriezti, lai neļautu nogali­nāt, briesmīgas slimības, kas radījušas sāpes un ciešanas, asiņošana, ievainojumi, visa veida šausminošas nelaimes tika pierakstītas dus­mīgiem burvjiem. Viņa klanā šausmu stāsti nebija tik izplatīti, bet tik un tā Mogurs bija visvarenākais no visiem burvjiem.

Lai gan reiz bija laiki, kad jaunie vīrieši viņu drīzāk izsmēja nekā cienīja, Mogura deformētais augums un briesmīgi rētotā, vienacainā seja vēl vairāk nostiprināja viņa stāvokli. Tiem, kas Krebu nepazina, viņš šķita pārcilvēcisks, varbūt pa daļai dēmonisks. Brouds izmantoja savā labā citu jauno vīriešu bailes, uzjautrinoties par viņu neticīga­jiem, apbrīnas pilnajiem skatieniem, kad tas plātījās, ka nebaidoties no Lielā Mogura. Taču, kaut ari Brouds lielījās, nostāsti ari uz viņu bija atstājuši iespaidu. Klana godbijība pret klibo, veco vīru, kurš nespēja medīt, padarīja jauno mednieku piesardzīgāku pret Mogura spēku.

Kad vien Brouds ar vaļējām acīm sapņoja par to laiku, kad kļūs par vadoni, viņš vienmēr iedomājās, ka Gūvs būs viņa mogurs. Gūvs bija pārāk līdzīgs pēc vecuma un pārāk tuvs kā medību kompanjons, lai Brouds uztvertu nākamo burvi kā patstāvīgu moguru. Viņš bija pār­liecināts, ka pierunās glaimojot vai piespiedīs mācekli atbalstīt viņa lēmumus, bet viņš pat sapnī neiedomājās, ka varētu sadarboties ar Krebu.

Staigājot pa mežu netālu no alas, Brouds cieši apņēmās. Vairs nekad viņš nedos iemeslu vadonim šaubīties par sevi; vairs nekad viņš neapdraudēs mērķi, kura īstenošanai bija jau tik tuvu. "Bet, kad es būšu vadonis, lēmumus pieņemšu es. Eila nostādīja Bruņu pret mani, viņa pat nostādīja pret mani Ogu, manu paša sievu. Kad es būšu vadonis, tam vairs nebūs nozīmes, ka Brūns nostāsies viņas pusē, viņš vairs nespēs to aizstāvēt." Brouds atcerējās visus pārida- rījumus, kas bija saistīti ar viņu, katru reizi, kad Eila tam bija noza­gusi slavu, ikvienu iedomātu nevērīgu izturēšanos pret viņa ego. Viņš kavējās pie šiem gadījumiem, lolodams domu par atmaksu tai. "Kādu dienu," Brouda sev teica, "kādu dienu pavisam drīz viņa nožēlos, ka vispār atnākusi dzīvot kopā ar šo klanu."

Brouds nebija vienīgais, kurš vainoja veco, kroplo vīru; Krebs pats sevi vainoja par to, ka Eila bija zaudējusi mātes pienu. Tagad tam vairs nebija nekādas nozīmes, ka viņa rūpes bija novedušas pie tādām postošām sekām. Viņš vienkārši nebija sapratis, kā funkcionē sie­vietes ķermenis, viņam bija pārāk maz pieredzes ar sievietēm. Tikai sirmā vecumā viņš nonāca kaut kādā saskarē ar māti un bērnu. Viņš nesaprata, ka tad, ja sieviete zīda citas sievietes bērnu, vairāk labuma tiek viņai pašai un mazāk ir sakars ar kādu pienākuma pildīšanu. Neviens to viņam nekad nebija stāstījis; nevienam tas nebija jāstāsta arī tagad, kad jau bija par vēlu.