Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Eila tuvojās nelokāmajam, spēcīgajam, jūtīgajam vīram, kurš vēl dienu iepriekš bija vadījis klanu. Viņa nokrita zemē tam pie kājām un nolieca galvu. Kad Eila palūkojās augšup, viņš skatījās pāri viņas galvai uz ugunskuru tai aiz muguras. "Viņš mani redz," Eila nodo­māja. "Es zinu, ka redz. Krebs atcerējās visu, ko es tam biju teikusi, un Iza ari."

- Brun, es zinu - tu domā, ka esmu mirusi, ka esmu gars. Nenovēr­sies! Es tevi lūdzu, nenovērsies! Tas notika tik ātri! Es iešu, es apsolu, ka iešu, taču es baidos par Durku. Brouds viņu ienīst, tu zini, ka tā ir. Kas notiks ar viņu, Broudam esot vadonim? Durks pieder pie klana, Brun. Tu viņu pieņēmi. Es tevi lūdzu, Brun, sargā Durku! Vienīgi tu to spēj. Neļauj Broudam darīt viņam pāri!

Brūns lēni pavērsa muguru pret lūdzošo sievieti, aizgriežot ska­tienu tā, it kā viņš mainītu stāvokli, nevis censtos izvairīties uzlūkot viņu. Taču viņa saskatīja tikko manāmu atzinības dzirksteli viņa acis, nemanāmu galvas mājienu. Ar to pietika. Viņš sargās Durku, viņš bija apsolījis zēna mātes garam. Tā bija taisnība, ka viss notika pārāk ātri, viņai nebija atlicis laika palūgt to agrāk. Tik daudz viņš lauzis savu apņemšanos neiejaukties Brouda darīšanās. Viņš neļaus savas sievas dēlam darīt pāri Eilas dēlam.

Eila piecēlās un apņēmīgi devās uz alu. Viņa nebija izlēmusi, vai dosies projām, pirms nebija runājusi ar Bruņu, bet nu viņa bija to izdarījusi, un Eila izlēma. Viņas bēdas par Kreba nāvi tika noglabātas prāta stūrīti, lai tās atkal izvilku gaismā vēlāk, kad izdzivošana nebūs likta uz spēles. Viņa ies - varbūt uz garu pasauli, varbūt ne, bet viņa neies nesagatavojusies.

Pirmo reizi iegājusi alā, viņa nebija pamanījusi postu, kas tur iekšā valdīja. Viņa lūkojās uz svešādo vietu, atvieglota, ka klana ļaudis bija atradušies ārā. Dziļi ievilkusi elpu, viņa steidzās uz Kreba pavardu, neņemot vērā alas nedrošo stāvokli. Ja viņa nedabūs to, kas nepie­ciešams izdzīvošanai, viņa noteikti nomirs.

Sieviete izņēma no savas guļvietas akmeni, izpurināja savu zvēr­ādas apmetni un sāka kraut uz tā lietas. Savu zāļu somu, lingu, divus pārus kāju autu, stulpiņus, roku sildītājus, ar zvērādu oderētu apmetni, kapuci. Savu krūzīti un bļodu, ūdens somas, instrumentus. Viņa iegāja alas dibenā un sameklēja sātīgus, augsti enerģētiskus, ceļojumiem paredzētus kaltētas gaļas plācenīšus, augļus un taukus. Viņa izvandīja drazas un atrada bērza tāss paciņas ar kļavu cukuru, riekstiem, žāvētiem augļiem, saberztiem, grauzdētiem graudiem, kal­tētas gaļas un zivs strēmeles un dažus dārzeņus. Tā nebija pārāk liela izvēle tik vēlu šajā gadalaikā, tomēr pietiekama. Viņa izgāza gružus no vācamā groza un sāka to saiņot.

Eila pacēla Durka nesamo ādu un piespieda sev pie sejas, jūtot, kā acis kāpj asaras. Tā viņai nebūs vajadzīga, Durku viņa neņems līdzi. Viņa ielika ādu grozā. Viņa vismaz paņems kaut ko, kas bijis tam tuvumā. Eila silti apģērbās. Pavasaris vēl tikko bija sācies; stepē būs auksts. Ziemeļos vēl varētu būt ziema. Sieviete nebija apzināti izvēlējusies virzienu, taču bija pārliecināta, ka dosies uz sauszemi - uz ziemeļiem no pussalas.

Pēdējā bridi viņa paķēra ari ādas nojumi, kuru tā izmantoja, kad kopā ar vīriem devās medību ceļojumos, lai gan apzinājās, ka tā nepieder viņai. Eila varēja ņemt visu, kas piederēja viņai; visu, kas paliks pāri, sadedzinās. Un viņa apzinājās, ka ari pārtikas daļa bija tā, kas viņai pēc taisnības pienācās, bet nojume piederēja Krebam viņa pavarda iemītnieku lietošanai. Krebs bija miris, un viņš to nekad neizmantoja; viņa nosprieda, ka viņš neiebilstu.

Sieviete uzlika to virsū vācamajam grozam, tad pacēla smago ne- šļavu uz muguras un sasēja siksnas, kas to stingri saturēja. Atkal draudēja birt asaras, Eilai stāvot pavarda vidū, kas bija kalpojis par viņas mājām kopš tā brīža, kad Iza bija viņu atradusi. Viņa vairs nekad to neredzēs. Atmiņu kaleidoskops izskrēja caur prātu, uz mirkli apstājoties pie nozīmīgām ainām. Visbeidzot viņa domāja par Krebu. "Kaut es zinātu, kas tevi izraisīja tādas sāpes, Kreb! Varbūt kādu dienu es to sapratīšu, bet esmu tik laimīga, ka tonakt mēs parunājām, pirms tu devies uz garu pasauli. Es nekad neaizmirsīšu tevi un Izu, un klanu." Un Eila izgāja no alas.

Neviens neskatījās uz viņu, taču visi zināja, ka viņa atkal parādī­jusies. Eila apstājās pie rāmā avota turpat ārā pie alas, lai piepildītu ūdens somas un pakavētos vēl kādās atmiņās. Vēl neiemērkusi somu un nesaviļņojusi spoguļgludo virsmu, sieviete noliecās, lai palūkotos uz sevi. Viņa uzmanīgi nopētīja savus sejas vaibstus; šoreiz viņa neiz­skatījās tik neglīta, taču viņu neinteresēja pašas izskats. Viņa gribēja redzēt, kāda izskatās Citu seja.

Kad Eila piecēlās, Durks cīnījās, lai izrautos no Ubas ciešā tvēriena. Kaut kas notika, kas satrauca viņa māti. Viņš nebija īsti drošs, kas, bet viņam tas nepatika. Ar rāvienu viņš atbrīvojās un pieskrēja pie Eilas.

-    Tu ej projām, - viņš pārmeta, sākot saprast un sašutis, ka viņam neviens nav pateicis. - Tu esi pavisam apģērbusies un dodies pro­jām.