Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Krebs mēģināja pārtvert Eilas uzmanību kopš brīža, kad viņa uzklupa Broudam, cenšoties viņu brīdināt. Viņam nelikās svarīgi, kur viņš dzīvo, alas priekšā vai dibenplānā, viņam bija vienalga. Viņam radās aizdomas no tā brīža, kad Brouds paziņoja, ka ņems Eilu par otro sievu. Atbildība bija pārāk liela, lai Brouds to uzņemtos bez kāda konkrēta iemesla. Tomēr viņa aizdomas nebija viņu sagatavojušas tai nejaukajai scēnai, kas sekoja. Ieraudzījis, ka Brouds pavēl Gūvam viņu nolādēt, pēdējā vēlēšanās cīnīties pameta viņu. Viņš vairs negribēja neko redzēt un, pagriezis muguru, lēnām iešļūca alā. Eila pacēla ska­tienu tieši tajā brīdī, kad viņš iegāja kalna caurumā.

Krebs nebija vienīgais, kuru bija satraukusi šī konfrontācija. Visu klanu bija pārņēmusi kņada, cilvēki žestikulēja, kliedza un apjukumā staigāja šurpu turpu. Daži nespēja noskatīties, turpretī citi neticībā nekustīgi blenza uz šo izrādi, kādu neviens no viņiem nekad dzīvē nebija cerējis ieraudzīt. Viņu dzīves bija pārāk sakārtotas, pārāk dro­šas, pārāk uzticīgas tradīcijām, paražām un paradumiem.

Viņi bija pārsteigti par Brouda izplānoto, neredzēto un nepamatoto Eilas atšķiršanu no dēla; viņi bija šokēti par Eilas konfrontēšanos ar jauno vadoni, bet ne vairāk kā par Brouda lēmumu pārvietot Krebu; viņi bija tikpat apstulbuši par Brouda niknajiem draudiem vīram, kurš viņu nupat bija padarījis par vadoni, kā par tā nekontrolēto dusmu izvirdumu, pieprasot, lai Eila tiktu nolādēta. Vēl bija jānāk smagākam triecienam.

Eila tik stipri trīcēja, ka nejuta drebēšanu sev zem kājām, līdz ieraudzīja cilvēkus gāžamies, nespējot noturēt līdzsvaru. Viņas pašas seja atspoguļoja apstulbumu pārējo ļaužu sejās, to nomainīja bailes un tad stindzinošas šausmas. Tikai pēc tam viņa sadzirdēja dziļu, biedējošu dārdoņu zemes iekšās.

-     Duurrrk! - viņa spalgi iekliedzās un ieraudzīja, kā Uba sagrābj zēnu un uzkrīt tam virsū, it kā cenšoties pasargāt viņa mazo augumu ar savējo. Eila metās pie viņiem, bet pēkšņi atcerējās kaut ko, kas lika viņai šausmās nodrebēt.

-     Krebs! Viņš ir alā!

Viņa rausās augšup pa kustīgo nogāzi, cenšoties tikt līdz lielajai trīsstūrveida ieejai. Milzīgs akmens, kas nostiprināja eju, vēlās lejup pa stāvo sienu un, aizķēris koku, kurš no trieciena sašķīda, nogāzās tai blakus zemē. Viņa bija šokā, zaudējusi valodu. Atmiņas, kas līdz šim bija ieslēgtas nakts murgos, bija tikušas ārā, bet absolūtajā pa­nikā tās bija sajaukušās un apjukušas. Zemestrīces rēkoņā viņa pati nespēja sadzirdēt vārdu, kas sen aizmirstā valodā izlauzās pār tās lūpām:

-    Māāāt!

Zeme zem Eilas kājām nogruva par vairākām pēdām, tad atkal pacēlās. Viņa apgāzās un visiem spēkiem centās piecelties, un tad ieraudzīja, kā velvētie alas griesti sagāžas. Klints gabali, atrauti no augstā jumta, ripoja lejup un atsitās pret zemi. Tad sekoja vēl viens nogruvums. Viņai visapkārt lieli akmeņi atsitoties dārdināja lejup pa stāvo klinti, noripoja līdz lēzenākai nogāzei un ar troksni iegā­zās ledainajā ūdenī. Krauja austrumu pusē sašķēlās, un puse no tās nogruva.

Alas iekšpusē lija lielu un mazu akmeņu un dubļu lietus, sajau­cies ar nepārtraukto dārdoņu, kas atskanēja, krītot sienu un velvēto griestu lielākajiem gabaliem. Ārpusē slaidie skujkoki dancoja kā ne­veikli milži, un kailie lapu koki neglīti raustījās un purināja savus atkailinātos locekļus, kustinot tos nāves dziesmas noteiktajā ritmā. Plaisa sienā, netālu no ieejas austrumu pusē, iepretim avotam, kuru baroja strauts, ar sprādzienu paplašinājās, pa to izgāzās atrauti klints gabali un grants. H atvēra vēl vienu pazemes kanālu, un izgrūstie mēsli sakrājās uz plašā lieveņa alas priekšā, lai pēc tam dotos savā pirmajā ceļojumā uz upi. Zemes rēkoņa un klints akmeņu dārdoņa pārspēja šausmu pārņemto cilvēku kliedzienus. Troksnis bija apdul­linošs.

Beidzot drebēšana mazinājās. Daži pēdējie akmeņi novēlās no kal­na, atsitās, ripoja tālāk, tad nomierinājās. Apdullušie un pārbiedētie ļaudis sāka celties augšā un ar truliem skatieniem lūkoties apkārt, cenšoties kaut ko saprast. Tie sāka pulcēties ap Bruņu. Viņš bija vien­mēr bijis to klints, to stabilitāte. Tie tiecās pretim drošībai, ko viņš vienmēr bija sniedzis.