Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Brouds raudzījās viņā kopā ar pārējiem, tad viņu sagrāba milzīgas bailes. Tā bija viņa, kas bija atradusi alu, viņa, kuru mīlēja gari. Un, kad viņš to nolādēja, tie satricināja zemi un sagrāva alu, kuru tā bija atradusi. Vai tie dusmojās uz vadoni par to, ka gribēja Eilu nolādēt? Vai tie sagrāva alu, ko viņa bija atradusi, tāpēc ka bija dusmīgi uz Broudu? Un ja nu pārējie klana ļaudis domā, ka viņš atnesis tiem šo postu? Savas māņticīgās dvēseles slēptākajos dziļumos Brouds trīcēja ļauno zīmju priekšā un baidījās no sadusmotajiem gariem, kurus, viņš droši zināja, bija palaidis vaļā. Bet tad sava sašķobītā prāta impulsīvā uzplaiksnījumā jaunais vadonis iedomājās, ka tad, ja viņš vainos Eilu, pirms kāds ir paspējis vainot viņu pašu, neviens nevarēs teikt, ka tā bijusi viņa vaina, un gari vērsīsies pret sievieti.

-     Viņa to izdarīja! Tā ir viņas vaina! - Brouds pēkšņi sāka žestiku­lēt. - Eila ir tā, kas sadusmoja garus. Viņa ir tā, kas nicināja tradīcijas. Jūs visi viņu redzējāt. Viņa bija nekaunīga, viņa izturējās necienīgi pret vadoni. Viņai jāsaņem lāsts. Tad gari atkal būs apmierināti. Tad tie sapratīs, kā mēs tos godājam. Tad tie vedīs mūs uz jaunu alu, vēl labāku, vēl laimīgāku. Tie darīs tā. Es zinu, ka darīs. Nolādi viņu, Gūv! Tagad, dari to tūliņ! Nolādi viņu! Nolādi viņu!

Visas galvas pagriezās pret Bruņu. Viņš skatījās taisni uz priekšu, zobi sakosti, dūres savilktas, muguras muskuļi no sasprindzinājuma trīcēja. Viņš atteicās pakustēties, atteicās iejaukties, lai gan tas pra­sīja visu gribu, kas tam piemita. Klana ļaiidis apjukuši lūkojās cits uz citu, tad uz Gūvu un atkal uz Broudu. Gūvs blenza uz Broudu pilnīgā neticībā. Kā viņš spēja vainot Eilu! Ja tā bija kāda vaina, tad Brouda. Pēkšņi Gūvs saprata.

-    Es esmu vadonis, Gūv! Tu esi mogurs. Es tev pavēlu viņu nolādēt! Nolādi viņu ar nāvi!

Gūvs spēji pagriezās, pacēla degošu, melnu priedes zaru no uguns­kura, kas bija iekurts, kamēr Eila atradās alā, devās augšup pa nogāzi un pazuda tumšajā trīsstūrveida caurumā. Viņš uzmanīgi izvēlējās ceļu, apejot sagāzušos gružus, uzmanoties no akmeņu un grants nogruvumiem, kas ik pa bridim atkārtojās, apzinoties, ka pēcgrū- dieni var uzgāzt uz tā galvas neskaitāmus akmeņus, un vēloties, kaut tas notiktu, pirms viņš paveic to, kas tam bija pavēlēts. Viņš iegāja garu telpā un sarindoja alu lāča svētos kaulus paralēlās rindās, ar katru izdarot formālus žestus. Pēdējais kauls tika ievietots alu lāča galvaskausa pamatnē un izbāzts caur kreisās acs caurumu. Tad viņš skaļi izrunāja vārdus, kas bija zināmi vienīgi moguriem, ļauno garu šausmīgos vārdus. Atzīšanu, kas tiem deva spēku.

Eila vēl aizvien sēdēja alas priekšā, kad tas pagāja viņai garām ar neredzīgām acīm.

-     Es esmu mogurs. Tu esi vadonis. Tu pavēlēji Eilai uzlikt nāves lāstu. Tas ir izdarīts, - Gūvs teica, tad pagrieza muguru klana vado­nim.

Sākumā neviens nespēja tam noticēt. Tas bija noticis pārāk strauji. Tā tam nevajadzēja notikt. Brūns to būtu pārrunājis, pārdomājis, sagatavojis klanu. Bet vispirms jau viņš to nemaz nebūtu nolādējis. Ko viņa bija nodarījusi? Viņa uzvedās bezkaunīgi pret vadoni, un tas bija slikti, bet vai tas ir iemesls nāvei? Viņa tikko bija aizstāvē­jusi Krebu. Un ko Brouds viņai bija nodarījis? Atrāvis viņai bērnu un izdzinis veco burvi no viņa pavarda, lai izrēķinātos ar sievieti. Tagad nevienam nav pavarda. Kāpēc Brouds to darīja? Kāpēc viņš to nolā­dēja? Gari vienmēr bijuši labvēlīgi pret Eilu, viņa bija nesusi veiksmi, līdz Brouds paziņoja, ka viņš grib to nolādēt, līdz viņš lika moguram to nolādēt. Brouds nesa viņiem nelaimi. Kas tagad ar viņiem notiks? Brouds bija saniknojis sargājošos garus un pēc tam palaidis vaļā ļau­nos garus. Un vecais burvis bija miris, Mogurs tiem vairs nespēja palīdzēt.

Eila bija tik izmisusi savās skumjās, ka neapzinājās impulsīvos notikumus sev apkārt. Viņa redzēja, kā Brouds pavēlēja viņu nolādēt, un redzēja, kā Gūvs tam teica, ka tas ir izdarīts, bet viņas bēdu pilnais prāts nesaprata. Lēnām notikušais plūda līdz viņas apziņai. Kad Eila to aptvēra ar visām izrietošajām sekām, rezultāts bija postošs.

"Nolādēta? Ar nāves lāstu? Kāpēc? Ko gan es tik sliktu nodarīju? Kā tas varēja notikt tik ātri?" Klanam tas aizgāja līdz saprašanai tikpat lēni kā viņai. Ļaudis vēl nebija pilnībā atguvušies no zemestrīces. Eila vēroja viņus ar ziņkārīgu atsvešinātību, kā to acis citam pēc cita kļūst glāžainas un neredzošas. "Tur iet Krugs. Kas būs nākamais? Uka. Tagad Drūgs, bet Aga vēl ne. Te nu viņa iet, viņai ir jāredz, ka es uz viņu skatos."

Eila nekustējās, tikmēr Ubas acis kļuva neredzīgas un viņa sāka apraudāt uz rokām turētā zēna māti.

"Durks! Mans bērniņš, mans dēls! Esmu nolādēta, es nekad viņu vairs neredzēšu. Kas ar viņu notiks? Palikusi vienīgi Uba. Viņa parū­pēsies par to, bet ko viņa var iesākt pret Broudu? Brouds Durku ienīst, jo viņš ir mans dēls." Eila saniknota paskatījās apkārt un ieraudzīja Bruņu. "Brūns! Brūns var viņu aizsargāt."