Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Jondalars bija apjucis. Nekas no tā, ko viņš bija sacījis, nerada ne­kādu atbildi no sievietes puses. Viņš sāka domāt: "Varbūt sieviete ir nedzirdīga," - tad atcerējās, cik ātri viņa bija pagriezusies, kad viņš pirmo reizi ierunājās. "Kas par dīvainu sievieti!" viņš nodomāja, juz­damies neērti. "Interesanti - kur ir viņas pārējie ļaudis?" Pārlaidis acis mazajai alai, viņš ieraudzīja gaišbrūno ķēvi ar viņas bēro kumeliņu, un viņu pārsteidza vēl viena lieta. Ko gan zirgs dara alā? Un kāpēc ķēve atļāva sievietei pieņemt dzemdības? Jondalars nekad nebija redzējis ķēvi dzemdējam, pat savvaļā ne. Vai šai sievietei piemita kāda īpaša spēja vai maģija?

Visa šī lieta sāka ieņemt nereāla sapņa apveidu, tomēr viņam nelikās, ka viņš guļ. "Varbūt ir vēl sliktāk? Varbūt šī sieviete ir doni, kas atnākusi pēc tevis, Jondalar?" viņš nodrebinādamies nodomāja, nemaz nebūdams pārliecināts, ka viņa ir labvēlīgs gars… ja vispār ir gars. Vīrietis jutās atvieglots, kad viņa beidzot pakustējās un, kaut arī diezgan negribīgi, tomēr pienāca pie pavarda.

Sievietes izturēšanās bija savāda. Viņa kustējās tā, it kā negribētu, ka Jondalars viņu pamana; viņa atgādināja… kaut ko. Arī viņas apģērbs bija diezgan dīvains. Šķita, ka viņai mugurā nav nekā cita kā vienīgi ādas apmetnis, kas aptīts ap augumu un sasiets ar aukliņu. Kur gan viņš ko tādu bija redzējis iepriekš? Jondalars nespēja atcerēties.

Ar saviem matiem sieviete bija izdarījusi kaut ko interesantu. Tie pa visu galvu bija sadalīti akurātās šķipsnās un sapīti. Arī agrāk vīrietis bija redzējis sapītus matus, taču ne šādā veidā. Tas nemaz nebija ne­glīti, bet neparasti gan. Pirmo reizi uz viņu palūkojies, Jondalars bija nodomājis, ka sieviete ir diezgan skaista. Viņa bija izskatījusies jauna - acīs atspoguļojās nevainība, bet, cik nu pēc šāda bezveidīga apmetņa varēja spriest, augums viņai bija kā nobriedušai sievietei. Šķita, ka sie­viete izvairījās no Jondalara jautājošā skatiena. Kāpēc? Viņš nesaprata. Šī sieviete sāka viņu ieinteresēt - viņa bija dīvaina mīkla.

Viņš pat nepamanīja, cik bija izsalcis, līdz sieviete viņam atnesa smaržīgu un sātīgu buljonu. Viņš mēģināja piecelties sēdus, bet asās sāpes labajā kājā lika viņam apzināties, ka ir vēl arī citas brūces. Jon­dalaram sāpēja visas maliņas. Pēkšņi viņš atcerējās, kā Tonolans iegāja kanjonā… atskanēja lauvas rūciens… tas bija lielākais alu lauva, kādu viņš savā mūžā redzējis.

-     Tonolan! - viņš iekliedzās, panikā skatīdamies apkārt. - Kur ir Tonolans? - Alā neviena cita nebija, vienīgi sieviete. Vīrieša kuņģis sa­griezās. Viņš zināja patiesību, taču negribēja tam ticēt. Varbūt Tonolans bija kādā citā alā, kaut kur tepat blakus? Varbūt par viņu rūpējas kāds cits? - Kur ir mans brālis? Kur ir Tonolans?

Šis vārds Eilai izklausījās pazīstams. Tas bija tas pats, ko vīrietis tik bieži bija savos murgos trauksmaini atkārtojis. Viņai šķita, ka viņš jautā pēc sava ceļabiedra, un Eila nolieca galvu, lai izrādītu cieņu jaunajam vīrietim, kas bija miris.

-    Kur ir mans brālis, sieviete? - Jondalars kliedza, sagrābdams jauno sievieti aiz rokām un purinādams. - Kur ir Tonolans?

Eila bija šokēta par tādu jūtu izpausmi. Viņu uztrauca vīrieša balss skaļums, dusmas, izmisums, neapvaldītās emocijas, ko varēja sadzirdēt svešinieka balss tonī un saskatīt viņa uzvedībā. Klana vīrieši nekad tik klaji neizrādītu savas emocijas. Viņi var justies spēcīgi, taču vīrišķību nosaka pašsavaldīšanās spēja.

Vīrieša acīs varēja saskatīt dziļas bēdas, tomēr no sasprindzinātajiem pleciem un sakostā žokļa varēja saprast, ka viņš negrib atzīt patiesību, ko zina. Ļaudis, kuru vidū Eila bija izaugusi, sazinājās tikai ar vien­kāršiem žestiem un zīmēm. Stāja, poza, izteiksme - viss piešķīra viņu sazināšanās līdzekļiem īpašu nokrāsu un nozīmi. Pat muskuļa sasprin- dzināšana varēja atklāt kādu smalku niansi. Eila bija pieradusi lasīt žestu valodu, un tuva cilvēka zaudējums bija visiem saprotamas sā­pes.

Arī sievietes acis atklāja viņas jūtas, vēstīja par bēdām un līdzjūtību. Viņa pašūpoja galvu un atkal to nolieca. Jondalars vairs ilgāk nespēja sev noliegt to, ko zināja. Viņš atlaida sievieti, un vīrieša pleci zem šīs apziņas nastas saduga.

- Tonolan… Tonolan… kāpēc tev bija tur jāiet? 0 Doni! Kāpēc? Kāpēc tu paņēmi manu brāli? - viņš iesaucās saspringtā un bēdu sagrauztā balsī. Jondalars centās pretoties graujošajām bēdām, samierināties ar sāpēm, taču nekad nebija izjutis tik pamatīgu izmisumu. - Kāpēc tev bija viņš jāpaņem pie sevis un jāatstāj mani pilnīgu vienu? Tu taču zini, ka viņš bija vienīgais cilvēks, ko es kādreiz esmu… mīlējis. Lielā Māte… Viņš bija mans brālis… Tonolan… Tonolan…