Zudusi pasaule

Nodevēji bija likvidēti, tacu viņu nodarītais posts palika. Lai kā gribēdami, mēs vairs nespējām atgriezties uz vientuļās klints radzes. Vēl nesen mums — brīviem ceļiniekiem — pavērās visa pasaule, bet nu jau mēs bijām plakankalnes gūstekņi. Un šie divi jēdzieni bija un palika nesavienojami. Tur lejā pletās līdzenums, kur krūmājā paslēptas palika mūsu laivas. Bet tālāk, aiz mēļā dūmakā tītā apvāršņa, aizstīdza upe — ceļš, kas veda atpakaļ civilizācijā. Trūka tikai viena vienīga ķēdi savienotāja locekļa. Pat visatjautīgākais cilvēka prāts nespētu izgud­rot, kā pārmest tiltu pār briesmīgo bezdibeni, kas rēgojās starp mums un mūsu neseno pagātni. Vienā mirklī bija pārveidojusies visa mūsu dzīve.

Un tikai šai nelaimes stundā es tā īsti iepazinu visus trīs savus ceļa biedrus. Nomākti viņi bija, to nevar noliegt, un arī gaužām domīgi, taču nekas nespēja satricināt viņu mieru. Tobrīd mums atlika tikai pacietīgi sēdēt krūmos un gaidīt, līdz ieradīsies Sambo. Un drīz jau virs klints radzes parādījās lādzīgā melnā seja, un mūsu nēģeris kā īsts Hērakls izslējās visā augumā uz mazā laukumiņa.

—  Ko es tagad darīt?— viņš kliedza.— Jūs sacīt, un es darīt.

So jautājumu uzdot bija daudz vieglāk nekā rast uz to atbildi. Taču tas vismaz bija skaidrs — uzticamais nēģe­ris ir vienīgais drošais posms, kas savieno mūs ar pārējo pasauli. Kaut tikai viņš mūs nepamestu!

—  Nē, nē — viņš kliedza.— Es jūs neatstāt. Lai nākt ko nākt, jūs vienmēr redzēt man šite. Indiāņi es nevar notur. Viņi runā daudz — Kurupuri šite dzīvot, viņi iet mājā. Jūs aiziet, un es nevar viņi notur.

Tiesa kas tiesa, indiāņi pēdējā laikā ne vienreiz vien bija parādījuši, ka viņiem mūsu ceļojums ir līdz kaklam un ka laiks atgriezties mājās. Sambo teica taisnību, ka aizturēt indiāņus viņam nekādi neizdosies.

—  Parūpējies, Sambo, lai viņi paliek vēl līdz rītam,— es saucu,— tad es varēšu ar viņiem nosūtīt vēstuli.

—  Labs ir, serr! Es solīt — viņi gaida līdz rīta,— atbil­dēja nēģeris.— Bet ko es tagad darīt?

Darba Sambo netrūka, un uzticamais kalps visu veica apbrīnojami veikli. Vispirms mēs viņam likām noraisīt virvi no celma un vienu tās galu pārmest mums. Virve nebija resnāka par veļas auklu, toties šķita ļoti izturīga, un, lai gan par tiltu tā nederēja, mēs to varbūt varēsim izmantot kāpšanai. Virves otrā galā Sambo piestiprināja saini ar pārtikas krājumiem, kas jau bija uznesti augšā, un mēs pārvilkām to pāri savā pusē. Nu esam nodrošināti ar ēdamo vismaz vienai nedēļai, pat ja negadītos neko nomedīt. Beidzot nēģeris vēl uznesa divus maisus ar dažādām mantām — patronām un visu pārējo, un arī tos mēs ar virvi pārvilkām savā pusē. Bija jau pienācis vakars, kad Sambo pēdējo reizi nokāpa zemē, cieši nosolījies aizturēt indiāņus līdz nākamajam rītam.

Un tā nu esmu nosēdējis gandrīz visu šo nakti — mūsu pirmo plakankalnē pavadīto nakti, luktura gaismā pierak­stīdams mūsu piedzīvojumus.

Vakariņas mēs ieturējām, apmetušies uz naktsguļu pie pašas klints kraujas, un remdējām slāpes ar divām pudelēm Reinas minerālūdens, ko atradām vienā no saiņiem. Pats svarīgākais mums patlaban ir atrast ūdeni, taču man šķiet, ka pat lordam Džonam piedzīvojumu šai dienai pilnīgi pietiek, un arī mēs, pārējie, nejūtam ne mazāko aicinājumu spert pirmos soļus šai nezināmajā pasaulē. Pat ugunskuru neiekuram un cenšamies lieki netrokšņot.

Rīt (vai, pareizāk sakot, šodien, jo rakstīdams esmu sagaidījis rītausmu) mēs pirmoreiz dosimies izlūkot šo dīvaino z'emi. Kad atkal varēšu ķerties pie rakstīšanas — un vai tas vispār man kādreiz vēl izdosies —, nezinu pateikt. Pagaidām redzu, ka indiāņi vēl arvien ir tepat, un esmu cieši pārliecināts, ka mūsu uzticamais Sambo drīz vien ieradīsies pēc vēstules. Atliek vienīgi cerēt, ka tā nonāks īstajās rokās.

P. S. Jo vairāk es domāju, jo mazāk saskatu izeju no mūsu pašreizējā stāvokļa. Nav nekādu kaut cik reālu cerību atgriezties. Ja tepat plakankalnes malā augtu kāds lielāks koks, varbūt mums izdotos atkal pārmest tiltu pār bezdibeni, taču vismaz piecdesmit jardu attā­lumā koku vispār nav. Bet tālāk pat četratā mums nepietiktu spēka aizstiept daudzmaz piemērotu stumbru. Un virve, protams, ir pārāk īsa, lai pa to tiktu lejā. Jā, mūsu stāvoklis ir bezcerīgs . . . bezcerīgs!

X nodaļa IR NU GAN TĪRIE BRĪNUMI!