Zudusi pasaule

Uz tumšās, zvīņainās, šīferpelēkās ādas mazliet aug­stāk par plecu rēgojās savāds melns plankums, gluži apaļš un it kā ar asfaltu notriepts. Neviens no mums pat iedomāties nevarēja, kur tāds radies, lai gan Samerlijam šķita, ka viņš pirms divām dienām kaut ko līdzīgu ievērojis vienam no jaunajiem iguanodoniem. Celindžers nebilda ne vārda, bet sēdēja uzpūties un lielīgs, it kā, ja vien gribējis, varētu mums izskaidrot visu, līdz beidzot lords Džons tieši noprasīja viņa domas.

—  Ja jūsu gaišībai labpatiks dot man atļauju atvērt muti, es ar lielāko prieku izsacīšu savus ieskatus,— cik vien dzēlīgi varēdams, atbildēja Celindžers.— Neesmu radis uzklausīt šādus aizrādījumus, bez kuriem jūsu gaišība acīmredzot nespēj iztikt. Man pat prātā neienāca, ka vajadzētu lūgt jūsu atļauju pasmieties par nevainīgu jociņu.

Lordam Džonam neatlika nekas cits kā atvainoties, un tikai tad mūsu viegli aizvainojamais draugs kaut cik pierima. Vēl pēc brīža, jau gluži nomierinājies, viņš uzrāpās uz kāda krituša koka stumbra un vērsās pie mums, kā parasts, ar garu un plašu runu, it kā sniegdams nenovērtējamu informāciju tūkstošiem cilvēku lielai audi­torijai.

—  Ja runājam par plankumu uz iguanodona sāna,— viņš sacīja,— gribas pievienoties mana drauga un kolēģa profesora Samerlija domām, ka tie ir asfalta traipi. Tā kā šī plakankalne pēc savas dabas un izcelsmes ir vulkāniska un tā kā asfalts sastopams tikai visdziļāka­jās zemes dzīlēs, ļoti iespējams, ka šo vielu te var atrast šķidrā stāvoklī un ka dzīvnieki ar to ir notraipījušies. Daudz svarīgāks šķiet pavisam cits jautājums, proti, par gaļēdāju nezvēru, kas atstājis pēdas šai klajumā. Mēs zinām, ka plakankalne ir aptuveni tikpat liela kā vidēja Anglijas grāfiste. Un šai ierobežotajā platībā neskaitā­mus gadu simteņus vienkop dzīvojuši dažnedažādi dzīv­nieki, galvenokārt tādi, kas citur uz zemes sensenis jau izmiruši. Varētu domāt — man, piemēram, tas liekas pats par sevi saprotams —, ka gaļēdāji dzīvnieki, tik ilgā laika posmā netraucēti vairodamies, sen jau būs izsmē­luši iespējamos barības krājumus un tāpēc vai nu pārstā­juši ēst gaļu un pievērsušies citai barībai, vai arī aiz bada nobeigušies. Taču tas, kā redzams, nav noticis. Tātad atliek vienīgi pieņēmums, ka dabiskais līdzsvars tiek uzturēts ar kaut kādiem citiem līdzekļiem, kas regulē šo plēsīgo dzīvnieku skaitu. Tā ir viena no daudzajām interesantajām problēmām, kas mūs gaida atrisināmas, un proti — atklāt šos līdzekļus un noskaidrot, kā tie darbojas. Uzdrošinos cerēt, ka mums vēl kādreiz radīsies izdevība novērot šos gaļēdājus dinozaurus, turklāt papē­tīt tos mazliet tuvāk.

—  Toties eS uzdrošinos cerēt, ka mums šāda izdevība neradīsies,— es piebildu.

Profesors tikai sarauca kuplās uzacis kā skolotājs, kad nebēdņa puika nevietā izteicis muļķīgu piezīmi.

— Varbūt profesors Samerlijs gribētu izteikt savus apsvērumus?— viņš jautāja, un abi mācītie vīri pacēlās tais augstumos, kur valda retināta zinību atmosfēra, lai apspriestu, kā, izsīkstot barības krājumiem, cīņu par eksistenci ietekmē arvien zemāka dzimstība.

Tai rītā mēs izstaigājām pavisam nelielu plakankalnes rajonu, mezdami līkumu apkārt pterodaktilu purvam un virzīdamies gar strautu nevis vairs uz rietumiem, bet gan uz austrumiem. Sai pusē koki un krūmi auga daudz biezāk, tā ka uz priekšu tikām gaužām lēni.

Līdz pat šim brīdim esmu aprakstījis vienīgi Meipla Vaita Zemes šausmas, taču ir jau te arī daudz kas labs: visu rītu mēs klaiņojām starp brīnišķīgām puķēm — pār­svarā, kā novēroju, baltām un dzeltenām,— mūsu profe­sori paskaidroja, ka tās esot vienīgās pirmatnējo ziedu krāsas. Vairākās vietās zeme bija sētin nosēta ar šo krāšņumu un kājas līdz potītēm grima brīnumainajā mīkstajā paklājā, kas izplatīja tik spēcīgu saldu smaržu, ka gluži vai galva apreiba. Visapkārt dūca bites, tādas pašas kā Anglijā. Koku zari līka augļu pārpilnībā, vienus mēs pazinām, citus redzējām pirmo reizi. Izraudzīdamies putnu ieknābātos augļus, mēs droši, ka nesaindēsimies, papildinājām savus pārtikas krājumus ar jaunu gar­dumu. Džungļiem cauri veda zvēru iemītas taciņas, bet zemākajās vietās dūksts bija kā izvagota neredzētām pēdām, starp kurām mēs pratām atšķirt vienīgi iguano- dona ķepu nospiedumus. Kādā birztalā pamanījām ganā­mies arī pašus milzeņus, un lords Džons binoklī saskatīja, ka arī tiem uz ādas ir asfalta traipi, lai gan gluži citā vietā nekā šorītējam plēsoņas upurim. Pagaidām vēl neviens no mums nezināja, kā šo parādību izskaidrot.

Redzējām arī visādus sīkus dzīvniekus — vairākas dze- loņcūkas, zvīņaino skudrulāci un pat mežacūku, tumši lāsumainu, ar gariem, līkiem ilkņiem. Reiz starp kokiem tālumā ieraudzījām zaļi noaugušu kalna kori, pa kuru straujā riksī skrēja kāds liels, pelēcīgi brūngans dzīv­nieks. Tas aizšāvās tik knaši, ka mēs nepaguvām pat lāgā apskatīties, bet, ja šis radījums tiešām bija briedis, kā apgalvoja lords Džons, tad vismaz tāds pats milzenis kā sensenie īru aļņi, kuru pārakmeņojušās paliekas vēl reižu reizumis tiek atraktas manas dzimtenes purvājos.