Zudusi pasaule

—  Divas dienas mēs jau esam pavadījuši izlūkodami,— viņš sacīja,— bet jēgas par plakankalnes virsmu mums šobrīd nav ne par mata tiesu vairāk, kā bija pašā sākumā. Skaidrs ir tikai viens — to klāj biezi meži un paietu vairāki mēneši, kamēr mēs izlauztos tiem cauri un kaut aptuveni izzinātu zemes reljefu. Ja plakankalnes vidienē paceltos vismaz kāds augstāks kalns, arī tad varētu kaut ko iesākt, taču, cik tālu vien skatiens sniedz, uz centra pusi līdzenums noslīgst arvien zemāk. Jo tālāk mēs iesim, jo mazāk paliks izredžu pārredzēt visu plakankalni.

Un tieši tai mirklī pār mani nāca iedvesma. Mans skatiens. nejauši atdūrās pret kādu koka resno, grubu­ļaino stumbru — tas bija milzu ginks, kura varenā la­potne pletās pār mūsu galvām. Ja jau šā koka stumbram neviens cits blakus nevarēja stāties, tad arī augstumā tas droši vien pārspēj visus pārējos. Un, ja plakankalnes mala patiešām ir šeit pati augstākā vieta, kāpēc gan lai milzu koks nenoderētu par novērošanas torni, no kura pārredzama visa noslēpumainā zeme? Turklāt jau kopš Īrijā pavadītajiem puikas gadiem allaž esmu bijis pār­drošs un izveicīgs kokā kāpējs. Iespējams, ka maniem ekspedīcijas biedriem labāk veicas rāpšanās klintīs, toties kokā es viņus noteikti pārspētu. Ja tikai uzdabūtu kāju uz kāda no milzīgajiem zariem, par tālāko maza bēda — augšā būtu kā likts. Ceļabiedri sajūsmināti uz­klausīja manu ideju.

—  Mūsu jaunais draugs,— sacīja Celindžers, savilk­dams vaigus divos sarkanos ābolīšos,— varbūt patiešām spēj veikt dažādus akrobātiskus vingrinājumus, kas nav piemēroti cilvēkam ar masīvāku un tādējādi arī iespaidī­gāku ķermeņa uzbūvi. Es piekrītu viņa lēmumam.

—  Nu, vai zināt, mīļo zēn, jums nudien ir ķēriens!— uz­sizdams man pa muguru, sacīja lords Džons.— Nesaprotu, kā mums tas agrāk neienāca prātā! Līdz saules rietam gan palikusi labi ja stunda, taču paķeriet vien līdzi savu piezīmju grāmatiņu — varbūt izdodas uzskicēt kaut aptu­venu apvidus karti. Noliksim zem šā zara visas trīs patronu kastes, un gan es jūs kaut kā uzdabūšu augšā.

Viņš uzkāpa uz kastēm un grasījās jau pacelt mani līdz zariem, bet tad pēkšņi Celindžers metās palīgā un ar vareno ķepu sviešus uzsvieda mani kokā. Abām rokām aptvēris zaru, kājām spēcīgi atsperdamies, vispirms uzda- būju augšā ķermeni, bet pēc tam jau uzrāpos ar abām kājām. Tieši virs galvas pletās trīs plati zari — gluži kā radīti kāpšanai, bet augstāk rēgojās vesels sīkāku zariņu mudžeklis, tāpēc kāpšana man vedās tik aši, ka zeme drīz pagaisa skatienam un apakšā es redzēju vairs tikai biezo lapotni. Gadījās arī pa kādam šķērslim — reiz savas deviņas vai desmit pēdas iznāca rausties pa kādu stai­pekni, tomēr visumā man veicās itin labi, un Celindžera dārdošais bass drīz vien šķita nākam no bezgalīgiem tālumiem. Taču koks bija milzīgi liels, un, palūkojies augšup, es vēl nemanīju, ka lapas kļūtu retākas. Pieķēries pie kāda zara, pēkšņi ieraudzīju uz tā dīvainu biezu cekulu — it kā krūmu puduri. Nospriedis, ka tas ir kāds parazitējošs augs, es pastiepu kaklu, lai paskatītos, kāds tas izskatās no otras puses, taču pārsteigumā un šausmās tik tikko nenovēlos no koka.

Ne vairāk kā divu pēdu atstatumā kāds, acis nenolaiz- dams, blenza manī. Dīvainais radījums bija paslēpies aiz parazītauga un izbāzis galvu no pudura tieši tai brīdī, kad es pūlējos tur ieskatīties. Tā bija cilvēka seja vai vismaz līdzīga cilvēka sejai daudz vairāk nekā jebkurš līdz šim redzētais pērtiķa purns — gara, gaiša, pūtēm izraibināta, ar pieplacinātu degunu, uz priekšu izvirzītu apakšžokli, asiem sariem apaugušu zodu. Acis zem plata­jām, biezajām uzacīm mežonīgi spīdēja, un, kad dīvainais radījums, it kā nolādēdams mani, ieņurdējās, pamanīju tam mutē līkus, asus suņa ilkņus. Piemiegtajās acīs kā zibens uzliesmoja naids un biedinājums. Bet jau nāka­majā mirklī tās iepletās nepārvaramās bailēs. Lūzdami nobrīkšķēja zari, un jokainais radījums trakā ātrumā metās zaļajā biezoknī. Gar acīm man pazibēja rudiem matiem apaudzis ķermenis, gandrīz tāds kā cūkai, un tad es redzēju vairs tikai novirmojam lapas.

—   Kas noticis?— no lejas man uzsauca lords Rok­stons.— Vai jums kaut kas lēcies?

—  Jūs redzējāt?— trīcēdams pie visām miesām, es atjautāju un abām rokām vēl ciešāk pieķēros pie zara.

—  Dzirdējām tādu kā brīkšķi un nospriedām, ka jums paslīdējusi kāja. Kas tur īsti notika?

Dīvainā pērtiķcilvēka parādīšanās mani bija tā satrie­kusi, ka es jau grasījos rāpties lejā un izstāstīt visu saviem ceļabiedriem. Bet, tā kā biju jau uzkāpis tik augstu, man likās tīrais pazemojums atgriezties uzde­vumu neizpildījušam.