Zudusi pasaule

Pēc toreizējā noslēpumainā apciemojuma mēs nometnē allaž atgriezāmies, bažu mākti. Taču viss vienmēr bija labākajā kārtībā. Tovakar izraisījās plašas pārrunas gan par mūsu pašreizējo stāvokli, gan par nākotnes plāniem, kurus centīšos aprakstīt pēc iespējas sīki un pamatīgi, jo ierosinājums atkal doties tālākā ceļā pavēra iespēju izzināt Meipla Vaita Zemi daudz labāk, nekā mēs to panāktu ar nedēļām ilgu rūpīgu izlūkošanu. Debates iesāka Samerlijs. Visu dienu profesors bija gaidīt gaidījis, kur varētu piesieties, un, kad nu lords Džons ierunājās par nākamās dienas darbiem, viņš vairs nespēja savaldīt niknumu.

—   Vienīgais, kas mums darāms šodien, rīt, parīt un tā tālāk,— viņš kliedza,— ir meklēt ceļu, kā tikt ārā no šīm lamatām. Jūs visi to vien gudrojat, lai iespiestos dziļāk plakankalnē. Taču, manuprāt, drīzāk gan vajadzētu lau­zīt galvu, kā no šejienes izkulties.

—   Esmu pārsteigts, ser,— vareno bārdu glaudīdams, nodārdināja profesors Celindžers,— ka zinātnes pārstā­vis var ļauties tik primitīvām izjūtām. Jūs esat nonācis zemē, kas ikvienam nopietnam dabas pētniekam sniedz tik bagātīgas iespējas, kādas nav pieredzētas kopš pašiem pasaules pirmsākumiem, un tomēr ierosināt pamest šo pārpilnību, iekams esam ieguvuši kaut cik vērā liekamas zināšanas par tās saturu. Biju labākās domās par jums, profesor Samerlij.

—  Jūs esat piemirsis,— īdzīgi atcirta Samerlijs,— ka Londonā mani gaida studenti, kas šobrīd ir pamesti gaužām nemākulīga locum tenens varā. Tāpēc mans stāvoklis mazliet atšķiras no jūsējā, profesor Celindžer, jo, cik man zināms, jums šāds atbildīgs pedagoģisks darbs pagaidām vēl nav uzticēts.

—  Pilnīgi pareizi!— piekrita Celindžers.— Tā taču būtu gluži vai svētuma apgānīšana, ja diženiem, rado­šiem pētījumiem piemērotu prātu izniekotu sīkumos. Tieši tāpēc es aizvien tik noteikti esmu noraidījis jebkuru man piedāvāto pedagoga darbu.

—  Varbūt jūs minētu kādu piemēru?— nicinoši vīpsnā­dams, apjautājās Samerlijs, bet lords Džons pasteidzās novērst sarunu uz citu pusi.

—  Man jāsaka,— viņš teica,— ka es gan kaunētos at­griezties Londonā, neuzzinājis neko vairāk par šo zemi.

—  Bet es nemūžam neuzdrošinātos pārkāpt savas re­dakcijas slieksni un rādīties acīs vecajam Makārdlam,— ierunājos es. (Ceru, ka jūs neņemsiet ļaunā šo vaļību, ser.)— Viņš neparko man nepiedotu, ja es palaistu garām tādu lielisku materiālu. Taču visi šie mūsu strīdiņi ir gluži veltīgi, jo, lai kā mēs gribētu, lejā nekādi nespējam tikt.

—   Savs mazumiņš primitīva veselā saprāta tomēr aiz­stāj mūsu jaunā drauga acīm redzamo garīgo atpali­cību,— sacīja Celindžers.— Viņa nožēlojamās profesijas apsvērumi mums, protams, bijuši nebijuši, taču jaunais cilvēks pamatoti norādīja, ka no šejienes mēs tik un tā izkļūt nespējam, un tāpēc nav arī vērts tērēt enerģiju veltīgās ķildās.

—  Lai ko mēs turpmāk darītu, viss būs tikai lieka enerģijas tērēšana,— pīpi pakšķinādams, ņurdēja Samer­lijs.— Atļaujiet jums atgādināt, ka mēs šeit ieradāmies ar pilnīgi konkrētu uzdevumu, kas mums tika uzticēts Londonas Zooloģijas institūta sanāksmē. Sis uzdevums bija pārbaudīt profesora Celindžera apgalvojumus. Jā­teic, ka jau šobrīd mēs viņa apgalvojumus varam atzīt par pilnīgi pamatotiem. Tātad tiešos pienākumus esam paveikuši. Taču nopietnāka plakankalnes izpētīšana prasa tik pamatīgu darbu, ka ar to varētu tikt galā vienīgi liela, ar īpašām ierīcēm apgādāta ekspedīcija. Bet ko mēs panāktu, paši ķerdamies pie šā darba? Nebūtu neviena, kas nogādā Londonā visu mūsu savākto mate­riālu — šo nenovērtējamo ieguldījumu zinātnē. Kad mums šķita, ka plakankalne vispār nav pieejama, profe­sors Celindžers tomēr izgudroja paņēmienu, kā mūs uzdabūt augšā, tad nu palūgsim, lai viņš vēlreiz liek lietā savu izdomas spēju un nogādā mūs atpakaļ tai pasaulē, no kuras esam ieradušies.

Atzīšos, ka Samerlija izteiktās domas man šķita gluži saprātīgas. Bet Celindžers kļuva tāds kā domīgs, apsvēr­dams iespēju, ka ienaidnieku apgalvojumi nemūžam netiks atspēkoti, ja pierādījumi par viņa vārdu patiesī­gumu nesasniegs cilvēkus, kas tos apšaubījuši.

—  Problēma, kā nokļūt atkal lejā, pirmajā brīdī šķiet neatrisināma,— viņš sacīja,— un tomēr es nešaubos, ka patiess intelekts tiks galā arī ar to. Esmu ar mieru piekrist savam kolēģim, ka ilgstoša uzturēšanās Meipla Vaita Zemē šobrīd nebūtu vēlama un ka agri vai vēlu mums būs jāapspriež jautājums, kā tikt no šejienes projām. Taču es kategoriski atsakos pamest plakankalni, iekams neesam to izlūkojuši vismaz tik daudz, lai varētu pārvest mājās kaut aptuvenu tās karti.

Profesors Samerlijs nepacietīgi iešņācās.