Bedrei bija kraujas malas un līdzens dibens apmēram divdesmit pēdu diametrā. Zemē no vienas vietas mētājās maitas gaļa, lielākoties jau galīgi sapuvusi. No tās nāca neciešama smirdoņa. Klupdams krizdams kūņojos pa puvekļiem, līdz pēkšņi atdūros pret kaut ko cietu — pašā bedres vidū stāvus bija iedzīts pamatīgs miets. Tas sniedzās tik augstu, ka pašu galu es nevarēju sataustīt, un šķita notriepts ar taukiem.
Un tad es atcerējos, ka man kabatā ir kārbiņa ar vaska sērkociņiem. Uzšķīlis uguni, beidzot aptvēru, kur īsti esmu iekūlies. Nepalika ne mazāko šaubu, kādam nolūkam bedre domāta. Tās bija lamatas, cilvēka roku izliktas lamatas. Deviņas pēdas garais, nosmailinātais miets bedres vidū bija aprepējis gluži melns ar to dzīvnieku asinīm, kas uz tā uzdūrušies. Maitas gabali bedres dibenā acīmredzot bija uzdurto upuru paliekas, kas nokasītas no mieta, lai atbrīvotu vietu nākamajam, kurš te iemaldīsies. Atcerējos Celindžera apgalvojumu, ka cilvēks nespētu šai plakankalnē eksistēt tāpēc vien, ka viņa ieroči būtu pārāk nespēcīgi, lai ar tiem pievārētu šejienes briesmīgos zvērus. Taču nu es pats savām acīm redzēju, kā viņi tiek ar tiem galā. Šaurās alu ieejas droši pasargāja plakankalnes iedzimtos, lai kas tie arī būtu, no milzīgajiem nezvēriem, bet saprāts šīm būtnēm jau bija attīstījies tik tālu, ka zvēru iemītajās takās viņi prata ierīkot šādas zariem nosegtas lamatas, kurās gāja bojā arī paši spēcīgākie un veiklākie dzīvnieki. Cilvēks it visur bija un palika radības kronis.
Šķita, ka izrāpties no alas varētu diezgan viegli, taču es krietnu brīdi vilcinājos, baidīdamies nokļūt tā draus- moņa nagos, kurš mani teju, teju vai bija saplosījis. Kā es varēju zināt, vai viņš, paslēpies tuvākajā krūmu pudurī, neglūn, gaidīdams, kad atkal parādīšos? Beidzot tomēr sadūšojos, atcerējies Celindžera un Samerlija sarunu par milzu ķirzaku paradumiem. Abu zinātnieku domas saskanēja, ka praktiski šos nezvērus var uzskatīt par absolūti nesaprātīgiem, tāpēc ka to niecīgajā galvaskausa dobumā nav vietas smadzenēm, un ka tie no zemes virsas izzuduši tieši aiz sava nesaprātīguma, jo nav spējuši piemēroties straujajai apstākļu maiņai.
Lai mani gaidītu, briesmonim vajadzēja saprast, kas ar mani noticis, bet tas savukārt nozīmētu, ka viņš cik necik prot novērtēt sakarību starp cēloni un sekām. Daudz ticamāk gan šķita, ka tāds stulbs dzīvnieks būs padevies vienīgi neskaidram plēsoņas instinktam, un, redzēdams, ka es pazūdu, pārtraucis vajāšanu, bet pēc īsa apmulsuma brīža devies meklēt jaunu medījumu. Uzrausos uz bedres malas un palūkojos apkārt. Zvaigznes jau bālēja, debesis kļuva gaišākas, dzestrs rīta vējš tīkami glāstīja seju. Ne ziņas, ne miņas no mana ienaidnieka. Lēnām izrāpos ārā un apsēdos turpat bedres malā, grasīdamies tūdaļ lēkt atpakaļ, līdzko manīšu kaut mazākās briesmas.
Tad, pārliecinājies, ka visapkārt valda klusums un diena jau gandrīz vai uzaususi, es saņēmu drosmi un klusītiņām žagos atpakaļ pa to pašu taku, pa kuru biju ieskrējis lamatās. Pēc maza gabaliņa atradu savu medību bisi un drīz vien jau iznācu pie drošā ceļa rādītāja — strauta. Tā nu, vienā laidā bailīgi atpakaļ lūkodamies, es uzņēmu gaitu uz nometni.
Pēkšņi izdzirdēju troksni, kas man atgādināja nometnē palikušos biedrus. Dzidro rīta klusumu pāršķēla tāls, spalgs šāviena troksnis. Apstājos, lai ieklausītos, bet vairāk neko nedzirdēju. Pirmajā mirklī satraukts iedomājos — vai tikai viņiem nav atgadījies kaut kas ļauns? Bet tad prātā ienāca vienkāršāks un arī dabiskāks izskaidrojums. Bija jau gaiša diena. Mani biedri, bez šaubām, pamanījuši, ka manis nav. Un tad viņi iedomājās, ka esmu mežā apmaldījies, un izšāva gaisā, lai palīdzētu man atrast ceļu uz nometni. Mēs gan bijām cieši nolēmuši velti nešaudīt, bet, ja viņiem šķita, ka esmu nonācis briesmās, varbūt šis lēmums tiek pārkāpts. Nu tikai pa galvu pa kaklu jāsteidzas mājās un jānomierina satrauktie prāti.
Biju gaužām pārguris un nomocījies, tā ka skriešana neveicās tik knaši, kā būtu gribējies, taču beidzot sasniedzu jau pazīstamas vietas. Pa kreisi palika pterodaktilu purvs, priekšā pletās iguanodonu klajums. Un nu vairs tikai šī nelielā koku audze mani šķīra no Celindžera forta. Es līksmi iekliedzos, lai mani biedri zinātu, ka esmu atgriezies. Taču atbildes nebija. Ieklausījos nelaimi' vēstījošajā klusumā, un sirds man sažņaudzās. Pieliku soli un tad jau metos skriešus. Nometne stāvēja, kā stāvējusi, bet tās vārti bija vaļā. Ieskrējis iekšā, saltajā rīta gaismā ieraudzīju šaušalīgu skatu. Visa mūsu mantība bija juku jukām izmētāta pa zemi, mani ceļabiedri pazuduši, un pie paša izplēnējušā ugunskura zālē rēgojās milzīga sarkana asiņu palts.