Zudusi pasaule

Gledisas ezers — mans ezers — lāsmoja kā milzīga dzīv­sudraba lāma, un pašā ezera vidū mirdzēja mēness spožais atspulgs. Ezers bija sekls — virs ūdens vietvietu- mis pacēlās smilšu sēkļi. Apliecinādami dzīvu radību v, klātbūtni, spoguļgludo līmeni lāgiem sašūpoja apļi un ņirbu vilnīši, lāgiem gaisā pazibēja prāvas zivs sudrabai­nās spuras vai pavīdēja kāda nezvēra bruņām klātais kumbrs. Gar dzeltenas sēres malu aizslāja milzīgam gulbim līdzīgs radījums ar lempīgu stāvu un garu, lunkanu kaklu. Pēkšņi tas metās ezerā, un es vēl ilgi virs ūdens redzēju viļņojam slaido kaklu un šaudīgo, mazo galviņu. Tad zvērs ienira un vairs arī neparādījās. Taču drīz vien mana uzmanība pievērsās tam, kas notika tepat pie kājām. Divi lieli, armadiliem līdzīgi dzīvnieki bija nonākuši pie ezera padzerties un, nometušies krastmalā, garās, lokanās mēles kā sarkanas lentes zibinādami, laka ūdeni. Pēc tam ķēnišķīgi stalts atrikšoja žuburragains briedis kopā ar graciozu briežu māti un diviem briedē­niem un arī nometās dzert turpat blakus armadiliem. Otru tik milzīgu briedi laikam gan nevarētu atrast visā pasaulē, jo lielie Ziemeļamerikas un Īrijas aļņi sniegtos tam labi ja līdz pleciem. Pēkšņi briedis brīdinoši iespraus­lā jās, visa saime vienā mirklī nozuda niedrājā, un arī armadili deva kājām ziņu. Pa ceļu acīmredzot šurp nāca kāds bīstamāks radījums.

Pirmajā brīdī neaptvēru, kur esmu redzējis šo lempīgo stāvu, šo kuprī uzmesto muguru ar smailiem spuru trīsstūriem un ērmīgo, zemu noliekto putna galvu. Bet tad pēkšņi atcerējos. Tas taču stegozaurs — tas pats briesmonis, ko Meipls Vaits bija iemūžinājis savā skiču burtnīcā un kas pirmais saistīja Celindžera uzmanību. Te nu viņš nāca — varbūt tas pats eksemplārs, ar ko nejauši bija sadūries amerikāņu mākslinieks. Zeme drebēja zem nezvēra pārdabiskā svara, un ūdeni viņš laka tik skaļi, ka šļakstieni tālu aizskanēja nakts klusumā. Kādu brīdi stegozaurs atradās pavisam tuvu manam lavas blāķim, tā ka, izstiepis roku, es varētu pieskarties pretīgajām muguras spurām, kas nemitīgi kustējās. Bet tad viņš aizlamzāja tālāk un nozuda starp klinšu bluķiem. , Paraudzījos pulkstenī — bija jau pustrīs, pēdējais laiks atgriezties nometnē. Par atpakaļceļu galvu nevajadzēja lauzīt, jo šurp biju nācis gar strautiņa kreiso krastu, un tas Centrālajā ezerā ietecēja krietna akmens sviediena attālumā no lavas bluķa, uz kura biju gulējis. Tā nu es uzņēmu gaitu brīnum jaukā garastāvoklī, apzinādamies, ka esmu paveicis krietnu darbu un aiznesīšu saviem biedriem veselu birumu jaunu ziņu. Pats svarīgākais jaunums, bez šaubām, bija alas, kurās dega ugunskuri un kuras, iespējams, apdzīvo kāda troglodītu cilts. Un vai mazums ko stāstīt par pašu Centrālo ezeru! Varu apgal­vot, ka tajā mitinās dažnedažādi dīvaini radījumi, tur­klāt redzēju arī vairākas aizvēsturisko sauszemes dzīv­nieku formas, ar kurām iepriekš nebijām sadūrušies. Soļodams mājup, es domāju, ka diez vai visā pasaulē atradīsies vēl kāds cilvēks, kas būtu pieredzējis kaut ko tik dīvainu un vienas nakts laikā savācis šādas vērtīgas ziņas, ar ko padarīt bagātāku cilvēces zinību pūru.

Tā savā prātā gudrodams, lēnām sliepu pa nogāzi augšup un biju jau veicis apmēram pusceļu līdz nometnei, kad pēkšņi savādas skaņas netālu aizmugurē lika man atkal apjēgt rūgto īstenību. Troksnis šķita kaut kas vidējs starp krākšanu un ņurdēšanu — zems, dobjš, nepārprotami draudīgs rūciens. Kāds zvērs acīmredzot klimta tepat tuvumā, taču tumsā neko nevarēju saskatīt un tāpēc krietni vien pieliku soli. Pēc kādas pusjūdzes atkal izdzirdēju tās pašas skaņas, tikai šoreiz jau daudz skaļākas un nesalīdzināmi draudīgākas. Pēkšņi prātā iešāvās kāda doma un sirds šausmās pamira — lai kas šis zvērs būtu, tas noteikti dzenas man pakaļ. Pār miesu pārskrēja auksti drebuļi un mati saslējās stāvus. Lai šie nezvēri plosa cits citu lupatu lēveros — tas pieder pie mežonīgās cīņas par eksistenci, bet, ka tie grasās klupt virsū civilizētam cilvēkam, dzenāt un tvarstīt radības kroni,— nē, tādu satriecoši briesmīgu domu es nespēju pieļaut. Atmiņā atkal atausa asinīm notašķītais purns lorda Džona kabatas baterijas gaismas kūlī — aina no Dantes elles devītā loka. Ceļgaliem šausmās ļogoties, es stāvēju un, acis iepletis, lūkojos atpakaļ uz mēness apspīdēto ceļu. Visapkārt valdīja klusums — gluži kā sapnī. Sudrabainas gaismas pārplūdinātie klajumi un tumsā tinušies krūmāji — vairāk neko citu nevarēju saskatīt. Bet tad atkal drūms un biedīgs klusumu vēlreiz iztraucēja dobjais, aizsmakušais rēciens — vēl skaļāk un vēl tuvāk. Šaubu vairs nebija. Kāds dzinās man pakaļ un kuru katru mirkli varēja mani panākt.