Zudusi pasaule

Stāvēju kā pārakmeņojies un vēl arvien stīvi blenzu atpakaļ uz ceļu. Tad es pēkšņi to ieraudzīju. Aiz klajuma, ko tikko biju šķērsojis, sakustējās krūmi. Kāds liels, tumšs stāvs pavīdēja koka ēnā un tad izlēkšoja spodrajā mēnesnīcā. Vārdu «izlēkšoja» es lietoju apzināti, jo zvērs kustējās apmēram tā kā ķengurs — izslējies stāvus, atbalstīdamies uz spēcīgajām pakaļkājām un priekšķepas turēdams saliektas. Augumā un spēkā tas bija īsts milzenis — iedomājieties pakaļkājās saslējušos ziloni!— bet žiglās kustības nekādi neatbilda varenajiem apmē­riem. Pirmajā brīdī, uzmetis briesmonim paviršu ska­tienu, es vēl cerēju, ka tas ir iguanodons, šis gluži nekaitīgais lopiņš, taču, lai cik maz man jēgas par dzīvniekiem, tūdaļ pat sapratu, ka šoreiz esmu sadūries ar gluži citādu radījumu. Trejpirkstainajam milzu zālēdā- jam galviņa bija maza, gandrīz kā briedim, bet šā drausmoņa platais, uzburbušais krupja purns atsauca atmiņā nezvēru, kas mūs iepriekšējo nakti bija pārbiedē­jis nometnē. Niknā rēkšana un baismīgā neatlaidība, ar kādu viņš mani vajāja, nepārprotami liecināja, ka šis ir viens no gaļēdājiem dinozauriem — pašiem briesmīgāka­jiem nezvēriem, kādi jebkad mituši zemes virsū. Lēkšo­dams pa klajumu, nezvērs brīdi pa brīdim nometās uz priekšķepām un piegrūda purnu pie zemes. Viņš acīm­redzot ošņāja manas pēdas. Reizēm pēdas pazuda, bet tad viņš atkal tās uzostīja un lieliem lēcieniem joza man tieši pakaļ.

Pat tagad, līdzko iedomājos šo drausmīgo skatu, man uz pieres izspiežas baiļu sviedri. Ko es varēju darīt? Rokā turēju nekam nederīgo medību bisi. Bet vai tā man ko spētu līdzēt? Izmisis palūkojos apkārt, ar acīm meklē­dams kādu klinti vai koku, taču biju iekūlies krūmu biezoknī, kur visaugstāk pacēlās daži jauni kociņi, bet es skaidri zināju, ka mans vajātājs pat krietnu koku spēj nolauzt kā sīku niedrīti. Vienīgais glābiņš — ņemt kājas pār pleciem. Pa nelīdzeno, grubuļaino zemi džungļos skriešana nekādi nevedās, bet tad, izmisumā apkārt lūkodamies, pēkšņi ieraudzīju cieti nomīdītu taku, kas šķērsoja manu ceļu. Izlūkodami apkārtni, mēs jau vairāk­kārt bijām manījuši tādas takas, ko acīm redzot iemin dažādi zvēri. Varbūt tur man izdotos kaut kā paglābties, jo galu galā esmu labs skrējējs un patlaban jūtos tā īsti formā. Aizmetis krūmos nekam nederīgo medību bisi, devu kājām ziņu un sasniedzu tādu ātrumu kā vēl nekad ne pirms, ne pēc šās nakts. Locekļi man sāpēja, krūtis smagi cilājās, rīkle, likās, nupat, nupat aizžņaugsies, bet, vēl aizvien juzdams draudīgās briesmas, es tikai skrēju un skrēju. Beidzot kājas gandrīz jau atteicās kustēties un es apstājos. īsu brīdi man šķita, ka esmu vajātājam izbēdzis. Taka aizstīdza klusa un tukša. Bet tad atskanēja brikšķi un brākšķi, milzīgās ķetnas dimdināja zemi, varenās plaušas sēkdamas sūknēja gaisu, un zvērs atkal metās man pakaļ. Nu jau viņš mina tepat uz pēdām. Biju pazudis.

Tikai vājprātīgais varētu tik ilgi vilcināties, gudro­dams, vai bēgt vai nebēgt. Sākumā nezvērs bija tikai ošņājis manas pēdas, tāpēc uz priekšu virzījās gaužām lēni. Bet, kad sāku skriet, viņš ieraudzīja mani pašu. Kopš tā brīža viņš vairs neizlaida mani no acīm, jo taka skaidri rādīja, kurp es dodos. Lieliem lēcieniem briesmo­nis parādījās ceļa līkumā. Mēnesnīcā spīdēja milzīgās, izvalbītās acis, šaušalīgi atņirgtie zobi un īso, spēcīgo priekškāju līkie nagi. Es iekliedzos neprātīgās bailēs un mežonīgā ātrumā metos pa taku uz priekšu. Aizsmakusi gārgšana kļuva arvien skaļāka un skaļāka. Smagie soļi dimdēja jau tepat blakus. Gaidīju, ka kuru katru brīdi tikšu sagrābts briesmīgajās ķetnās. Bet tad pēkšņi kaut kas bruka un brīkšķēja, es lidoju cauri bezgalībai, un visapkārt izpletās vairs tikai tumsa un klusums.

Kad atjēdzos no nemaņas — tā, manuprāt, neilga vai­rāk kā pāris minūšu —, nāsīs man iesitās asa, neiedomā­jami šķebīga smirdoņa. Izstiepis vienu roku, es tumsā sataustīju kaut ko prāvam gaļas gabalam līdzīgu, bet ar otru pieskāros milzīgam kaulam. Virs galvas ieraudzīju zvaigžņotas debess laukumiņu un pēc tā secināju, ka atrodos kādas dziļas bedres dibenā. Grīļodamies lēnītēm piecēlos un aptaustīju sevi no galvas līdz kājām. Ķerme­nis caurcaurēm šķita kā samalts, taču lauzts nekas nebija, jo ik locekli varēja kustināt. Kad manās apdullinātajās smadzenēs pamazām atausa viss, kas bija norisējis pirms trakā kritiena, es šausmās pacēlu acis, pārliecināts, ka uz bālējošo debesu fona ieraudzīšu baisā nezvēra galvu. Taču no dinozaura nebija ne ziņas, ne miņas, un augšā valdīja netraucēts klusums. Lēnā garā apstaigāju bedri, pūlēdamies izprast, kas ir šī dīvainā vieta, kur biju nokļuvis, paglābjoties no drošas nāves.