Asteroīda gūstekņi

—    Laimīgu ceļu, — viņš man novēlēja. — Vajadzētu jau tevi laist prom, bet vienā laidā nāk izsaukumi un tikai no sievietēm. Aizej gan šodien.

Sieviešu izsaukumus mēs uzskatījām par smagākajiem. Sievietes dažkārt apgrūtināja gnomus ar tik untumainiem uzdevumiem! Visu mūžu atcerēšos kādu jaunu meiteni, kas lūdza, lai gnoms viņu brīdinot, kad pa ielu iešot zilacains blondīns. Nekā ļauna te nebija: meitene bija iemīlējusies savā kaimiņā. Tad nu es lauzīju galvu, kā noregulēt gnomu, lai tas atšķirtu zilacainos, un es pat lepojos, kad man tas izdevās.

Toreiz man vēl patika risināt āķīgus uzdevumus pašas risināšanas dēļ. Bet tad apnika. Saki, ko gribi: tas nav nekāds īstais darbs.

Mūsu sarežģītajā ērtību laikmetā mēs pārāk ilgi gatavojamies īstam darbam. Visu laiku to vien zinām kā gatavoties, pusi no dzīves gatavojamies. Skola — prakse, tehnikums — prakse, institūts — prakse. Tev jau sirmi pavedieni bārdā, tavi bērni — skolnieki, bet tu vēl arvien mācies, esi aprūpējams, apsargājams, audzinātāju, profilaktiķu un drošības automātu apstāts. Tevi uzmana miljoniem aukļu-, sargā no kļūdām, ka tik tu nepaklūpi, nesaaukstējies, neapmaldies mūsu vecās planētas birzīs. Tu ej uz jūru un jau zini, ka Drošības dienests iededzis sarkano spuldzīti. Tu ieej ūdenī — un gaisā jau lidinās glābšanas helikopters. Bet tu esi vīrs kā ozols, tā gribas tikt ārā no sprosta, atliekt plecus, likt lietā spēku .. .

Bet tad pienāk diena, kad tu uz eksāmeniem aizved savu diplomdarba kibu. Trīs skolotāji, to atskrūvējuši un izjaukuši, tev jautā: «Kā jūs, Jaroslav Serov, domājat, vai jums vajadzētu vēl vienu gadu mācīties vai arī jūs varētu strādāt kā patstāvīgs inženieris?» — «Varu,» tu atbildi ar satraukumu un nepatiku. «Kur jūs gribat strādāt?» — «Protams, tālajā pasaulē, kosmosā, iespējami tālāk. Ļaunākā gadījumā — uz Mēness vai okeāna dzelmē.» Bet izrādās, ka ir brīva vieta uz Poēzijas, tikko mākslīgi izveidotas planētas, kas radusies gabalu gabalos sašķeļot Urānu, un ko iekārto nākamajām paaudzēm. Lien ārā no sprosta, tu spalvainais kāpur, pazūdi, putniņ, no ligzdas. Redzēsim, kas tu tāds esi — ērglis vai slapja vista?

Tu staigā pa brīnum mājīgo Magadanu. Klaudz slīdošo ietvju režģi, gar kājām tev glaužas silts gaiss, ielās saldi un maigi smaržo rozes. Bet uz tām tu skaties nicīgi. Tu jau esi ceļa jūtīs, un tev ne uz ko vairs negribas raudzīties.

Tādā garastāvoklī es aizgāju pie tevis Amūras ielā 122. Tāpēc es noskatīju tevi no augšas. Kā tev vēl vajag, putna bērns? Kādas spalviņas lai pārcilā tavā ligzdiņā? Kāds gruzītis iebiris tavā pēlītī? Saki drīzāk, man nav vaļas, esmu jau izpletis spārnus.

Bet tu stāvēji manā priekšā trausla, kā smalka niedrīte, burvīga un drosmīga kā meža zvēru savaldītāja un cieši lūkojies savām melnajām lielajām acīm, bet pirkstā tev bija uzmaukts plakans daikts, ko jūs par paleti saucat.

Mulsi smaidīdama, taču pati nemaz nemulsdama, tu

pastāstīji, ka tu esot dekorāciju gleznotāja, ka sevis pilnveidošanai gleznojot ne tikai ar gaismu, bet ari vecmodīgi — ar eļļu un ka tu gribētu iemācīt kibu notīrīt eļļu no paletes, uzstiept audeklu uz rāmja un noziest audeklu ar baltumu (tagad jau zinu, ka tā ir gruntēšana).

Es lūdzu tevi parādīt, kā to dara. Lai kibu programmētu, vajag būt skaidram priekšstatam par katru darba kustību. Man nekas nebija zināms par eļļas glezniecību, es vientiesīgi iedomājos, ka tā ir parasta eļļa. Tad tu mani ievedi darbnīcā, parādīji man peizāžu ar ļoti pelēkiem viļņiem, ļoti dzeltenām klintīm un ļoti samudžinātiem mākoņiem.

—    Vai patīk? — tu jautāji.

Man ļoti iepatikās tavas acis un atsperīgā gaita, bet peizāža — daudz mazāk. Es iebildu, ka klintis un jūra nav dabiski un tādus nekad neesmu redzējis.

Atceros, kā nozibsnīja tavas acis. Tu izslējies kā viciņa.

—    Jūs neprotat skatīties! — tu iesaucies. — Jums glezna ir tikpat kā atskaites lasīšana, jūs domājat par to, bet glezna ir jāizjūt un jāpārdzīvo kā mūzika. Es neuzskaitu klintis, es radu noskaņu. Pelēkās debesis, pelēkais apgaismojums un pelēkā krāsa vien jau par sevi rosina mieru un skumjas.

Tu runāji par kobaltu un karmīnu, par zilu, tumšzilu, brūnu un melnu tumsu, par vakara un rīta blāzmu, par dzidro strautu — Šopēna mūziku, par bangaino okeānu — Bēthovena mūziku, un arī par to, kā tu saproti Šekspīru un kādas dekorācijas tu gleznotu «Makbetam»: sārtus mākoņus pie piķa melnās debess.

Es klausījos ar augošu izbrīnu. Kas to būtu domājis, ka pastāv vesela noskaņu un iespaidu pasaule, kuru es, saprātīgs centīgo kibu tehniķis, tik vāji pazīstu. Un šo pasauli tik labi pazīst šī tieviņā, šķiet, nenopietnā melnace.

—    Jums vajadzētu nokļūt uz Poēzijas, — es sacīju. — Tur būs vajadzīgi smalki Šekspīra sapratēji. Vai gribat, es jūs iepazīstināšu ar Lohu, Poēzijas galveno arhitektu?