ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

PROLOGS

īpašs liktenis bija lemts šim asteroīdam. To izraudzījās tā formas, izmēru, bet varbūt ari vārda dēj. Asteroīds — Cerība! Spīdeklim — Cerības vārds! Saules apspīdēta Cerība! .. .

Mūsu lidojošā vienība nolaidās tūlīt pēc rītausmas — pēc šejienes — asteroīda rītausmas. Diennakts te ilga četras stundas, saule pie apvāršņa uzlēca kā atsperes sviesta, kā bumba no tīkla. Tumsa izklīda acumirklī, melnas, sabozušās ēnas nozuda bezdibeņos, un acīm pavērās spīdoša, piķa melna pasaule ar asi iezīmētiem plaisājumiem un krokojumiem.

Tuvumā asteroīdu grandiozums nomāc. Uz lielajām

planētām smaguma spēks nivelē kalnus, iespiež tos planētu garozā. Planētas — tās ir smaguma spēka nopulētas lodes. Tikai uz asteroīdiem — kosmiskajām apgrauzām — sastopamas desmit kilometru augstas virsotnes, trīsdesmit kilometru dziļi bezdibeņi un simt kilometru augstas smailes. Ar prātu var saprast, ka tās ir tikai plaisas, tā te viss ir saplaisājis un atšķēlies. Ar prātu var saprast. . . tomēr tu stāvi, šīs krāšņās akmeņu fantāzijas un dabas varenības nomākts.

Un pēkšņi kādā kailā akmenī, stāvā sienā — burti. Burti ir laika zoba izmaitāti, meteorītu izkapāti, bet tos pasvītro melnās ēnas, kas izceļ katru iedobi:

19 . . . gadā 24. novembrī te gājusi bojā Kosmosa ekspedīcija «Džordano Bruno»…

—    Kas tas par uzrakstu? — man jautāja vienības komandieris. — Vai tam vēsturiska vērtība? Vai vajadzētu saglabāt?

Es parakājos atmiņā. Asteroīdu joslā ir divtūkstoš lidojošu salu, simttūkstoš lidojošu kalnu, neskaitāms daudzums klinšu. Pētījumi risinās jau piecus gadsimtus. Kas tā par ekspedīciju? Burtu raksts, slāvu alfabēts, datums no vissenākajiem laikiem.

—    Šķiet, esam uzgājuši dārgumu krātuvi, — sacīju. — Bet šai dārgumu krātuvei sen jau muzeja vērtība.

—    Sameklējiet materiālus, — palūdza komandieris.

Atmiņas mašīna bija mūsu bāzē uz Junonas. Es uzdevu jautājumu: «Kosmosa kuģis «Džordano Bruno»». Saņēmu šādu atbildi: «Divdesmitā gadsimta trešais ceturksnis. Komandieris Umberto Ričioli. Ekspedīcija uz Jupitera pavadoņiem. Jupitera pavadoņu Jo, Gani- mēda un Kalisto karšu sastādīšana. Avārija atceļā asteroīdu joslā. Zinātniskā literatūra: pārskats, protokoli, konference . .. (visu neminēšu). Daiļliteratūra: stāsts «Asteroīda gūstekņi».»

Pastā pasūtīju radiokopējumus, un nākamajā dienā man bija rokā gan materiāli, gan protokoli, gan žurnāls ar stāstu.

Senlaiku neieskaņotās grāmatas. Grāmatas, kas jāšķirsta. Laika gaitā sadzeltējis, lūstošs, čaukstošs papīrs. Mūsu grāmatas skan, senlaiku grāmatas čukst un čaukst. Čaukstoņa — tā ir vēstures balss. Šķiet, it kā senu laiku nevarīgs, bezzobains, vecs vīrs svepstēdams stāstītu kādu briesmīgu pasaku.

Divdesmitā gadsimta trešais ceturksnis. Grūts, varonīgs laiks. Cilvēce arvien vēl saspiesta mitinās uz mūsu pašu planētas un arvien vēl ir sašķēlusies. Tikai puse ir sapratusi patiesību, tikai puse var izmantot kopējā darba augļus. Otra puse arvien vēl aizstāv nevienlīdzīgās bagātības rēgainos mānekļus, apgalvodama, ka dziņā pēc naudas balvām cilvēki nobraucot vairāk nekā uz kopus celtā kuģa. Bet komunisma panākumi ir acīm redzami tiklab uz Zemes, kā arī kosmosā. Pirmais cilvēks kosmosā bija komunists. Pirmie cilvēki uz Mēness, uz Marsa un Jupitera pavadoņiem — nāk no komunisma nometnes. Ierāvēju nometnes aizstāvji pūlas sacensties un mētājas ar solījumiem uzlabot dzīvi, sūta cilvēkus un kuģus kosmosā . . .

Viens tāds piemērs — «Džordano Bruno» ekspedīcija. Tās komandieris — itālietis. Komandā — vācieši, amerikāņi, francūži. Starp citu, ekspedīcijā ir arī padomju cilvēki: pieredzējušais stūrmanis Vadims Ņe- čajevs un viņa sieva ārste. Bet viņi ir tikai divi, un kosmosa kuģi uzskata par Rietumu pasākumu. Ekspedīcija apmeklē Jupitera pavadoņus — tolaik cilvēces sasniegumu robežu. Bet padomju astronauti šai robežā jau bija bijuši. Ekspedīcija sastāda kartes. Taču grēdas un līdzenumi jau atklāti un tiem piešķirti padomju astronautu vārdi. Rietumu zinātnieki turpina komunistu sāktos darbus. Ekspedīcija veic daudz derīga, bet visumā nav ar ko lielīties, nav ko parādīt kā Rietumu sasniegumu. Ričioli un pārējie ekspedīcijas dalībnieki zina, ka kosmosā viņi nav sūtīti tikai zinātnes dēļ, bet arī reklāmas nolūkos. Sensāciju nav, tātad nākamreiz sūtīs citus.

Un pēkšņi ceļā asteroīds. Tas ir pārsteigums. Trase taču bija brīva aiz mazo planētu bīstamās joslas. Savstarpējais ātrums nav liels, degvielu krājums pietiek, iespējams arī nosēsties. Tomēr zināms risks. Radio

sakari ir tik tikko vairs iespējami, sazināšanās ar Zemi notiek divreiz mēnesī, un Zemei nekas nav zināms par nosēšanos. Bet uz asteroīdiem cilvēki vēl nekad nav bijuši. Vilinājums ir liels … Un Ričioli dod pavēli pieskaņoties ātrumam un tuvoties asteroīdam.

'Nadježda Petrovna Ņečajeva tobrīd uzturējās virtuvē.