Bet gribētos viņiem parādīt gatavu pili. Gribētos uzaicināt tādu Ņečajevu un pateikt viņai: «Skatieties, Nadježda Petrovna, kas izaudzis no jūsu darbiem. Vai redzat asteroīdu, kur jūs cietāt un cerējāt? Vai redzat, saule-Cerība spīd pār ledaino planētu, gaisma iespiedusies krēslainajās aizās, sākuši burbuļot strauti, upes izraugās gultni… un vai redzat arī bērnus sauļojamies smiltīs un šīs planētas mātes stāstām viņiem leģendu par teiksmaino sievieti, kas dzīvojusi uz šīs saules, kad tā vēl nespīdēja?
«Ja vajag, tad tas nozīmē, ka vajag,» jums patika atkārtot. Tā vajadzēja, Nadježda Petrovna!»