Asteroīda gūstekņi

Ekspedīcijā viņa veica ārsta un arī pavāres pienākumus. Pirmie pienākumi gan sagādāja maz rūpju, bet otri — krietni daudz. Starpplanētu lidotāji, vīri kā ozoli, slimoja reti, toties ēst tie ēda ar apskaužamu apetīti. Nadježdas Petrovnas rīcībā bija koncentrāti, mērces, pusfabrikāti, konservi, barības ķieģelīši, un tomēr sagatavot pusdienas divdesmit piecām mutēm bija grūts darbs. Tāpēc viņa netērēja laiku pie loga, lai vērotu raķetes tuvošanos asteroīdam. Gan jau viņa dabūs visu redzēt, priekšā vēl ne viena vien diena. Bet ar pusdienām pabarot vajag tūlīt, jo izkāpt nepacietīgie ģeologi gribēs nekavējoties un ātrāk atpakaļ nenāks, līdz skafandros nebūs izbeidzies gaiss.

Vajadzēja sēdēt virtuvē. Nadježda Petrovna vienmēr darīja to, ko vajadzēja darīt.

Katrā darbā ir gan dedzīgi entuziasti, gan tikai apzinīgi darbinieki. Bet ne vienmēr entuziasti ir vērtīgākie, Nadježda Petrovna kosmosā bija devusies bez kādas sirds degsmes, pat ar zināmām bažām. Viņai labāk patika krāšņā Zeme, turpretī kosmoss bija tumšs un tukšs. Taču viņai negribējās uz sešiem gadiem šķirties no vīra. Viņa mīlēja Vadimu un dziļi cienīja to. Vīra dēļ viņa atstāja uz Zemes septiņus gadus veco Vadiku, atstāja to internātā, Zemes ārstu un Zemes skolotāju ziņā. Protams, tas bija prātīgāk, nekā ņemt bērnu līdzi kosmosā un pakļaut nezināmām briesmām.

Tomēr visus šos gadus viņu mocīja sirdsapziņa. Bija arī sāpīgi, kad pa radio dzirdēja puisēna trauslo bal- stiņu:

«Sveika, māmiņ! Esmu pavisam vesels. Mācos tikai labi un teicami. Pēc debess globusa sekoju tavam braucienam. Māmiņ, nobučo tēti. Uz redzēšanos.»

Nadježda Petrovna saklausīja tādu kā steigu dēla balsī. Izaudzis, kļuvis vecāks, jau izprot debess kartes. Ir jau savas nevaļas, intereses un draugi. Laikam šis ikmēneša pienākums — lidot uz radioteleskopu un teikt aizmirstajai mātei mīļus vārdus — kļuvis par slogu.

Pati viņu pameta, pati vainīga. Kā nu izveidosies viņu attieksmes? Ak, kaut drīzāk tiktu uz Zemes. Bet vēl ir vairāk nekā gads!

Tā domāja Nadježda Petrovna, veikli rīkodamās ar kastroļiem un infrapārslēdzejiem. Un gandrīz nemaz nedzirdēja, ko spriedelēja viņas palīgs, virtuves dežurants, gadus četrdesmit piecus vecais matemātiķis, sirms, bet stalts, iznesīgs, gaumīgi ģērbies eiropietis. Sauksim viņu par Ernestu Renisu, kas mazliet atgādina viņa īsto uzvārdu.

—    Personiski es cienīju skaistumu tā tīrā veidā, — sacīja Reniss, — es cienīju skaistumu kā tādu — neatkarīgi no satura. Matemātikai augstākā mērā piemīt šāds skaistums — brīnišķīga loģika, valdonīga domas neapstrīdamība. Es cienīju arī arhitektūru: vismatemātiskāko no mākslām. Līniju cīņa, samēri, vertikāļu un horizontāļu sadures. Bet literatūra, atvainojiet, nav māksla. Tā ir uzbāzīga morāle, kas nogrimēta par mīlestību. Rakstniekus neieredzu tāpēc, ka tie visi mani audzina. Ģimnāzista gadi man jau aiz muguras un audzināt ir par vēlu.

Bet Nadježdai Petrovnai jau sāka piedegt kotletes. Mudīgi vajadzēja tās glābt. Piedegumi Vadimam nebija pa prātam. Negaršīgas pusdienas viņš varēja pamest un aiziet.

—   Jūs, Ernest, prātojat. Pats zināt, ka jums nav taisnība, bet jums patīk būt oriģinālam.

—    Ļoti cienījamā Nadježda Petrovna, netiesājiet mani. Taisnību sakot, es zinu, ka mani tiesā jūsu prāts un nevis sirds. Lai gan esat mediķe, pēc profesijas skaistuma nežēlīga preparētāja, jūs tomēr bez tam esat arī sieviete — turklāt vēl skaista un skaistuma

sapratēja. Mūsu jaunavas greznojas kliedzoši, viņu frizūras izskatās kā izsaukuma zīmes, viņu kleitu šu- vunft ir tāds, ka garāmgājējam izbailēs jāatskatās. Jūs turpretī esat cilvēks, kas droši pārliecināts par savu skaistumu, un kliedzošie izgreznojumi jums nav vajadzīgi. Precīzi ovāla seja, matos taisns celiņš, taisnas skropstas. Jūs esat stingra un nevainojama kā formula.

—   Ernest, jūs mani traucējat. Ejiet kabīnē, paskatieties, kā mēs piestājam.

Viņai nepatika atbalstīt sarunas par savu ārieni. Diez vai Reniss viņā bija iemīlējies, visdrīzāk tāpat vien sacīja laipnus vārdus. Bet raķetē, kur cilvēki kā ciešā ģimenē dzīvoja ne vienu gadu vien, vajadzēja īpašas smalkjūtības, lai nerastos strīdi un apvainojumi.

—    Ejiet, jums vajag būt kabīnē, — viņa atkārtoja.

—    Es allaž esmu brīnījies, — turpināja Reniss, no vietas nekustēdams, — kā jūs zināt, ko vienmēr «vajag» un ko «nevajag». Man nemaz nevajag iet uz kabīni. Asteroīdus vērot man patīk teleskopā. Tur tie izskatās kā pati pilnība: mirdzoša nebūtība, matemātisks punkts matemātiskā telpā. Tuvumā tas ir tikai ķēmīgu, melnu akmeņu kaudze.

—    Nesaprotu, Ernest, vai jūs mani āzējat, vai? Kāpēc jūs izliekaties sliktāks, nekā esat patiesībā? Jūs uzskata par pieredzējušu un izturīgu, pats jūs piesa- katies visos pārgājienos. Vadims un Umberto jūs vienmēr ņem sev līdzi. Tātad jums patīk kosmoss un nevis teleskops. Pie teleskopa var sēdēt arī uz Zemes. Kur tad ir jūsu matemātiskā loģika?