Asteroīda gūstekņi

Beigu beigās viņa izglāba abus. Un, var teikt, slimie izglāba viņu, jo nebija laika domāt par savu zaudējumu, to neļāva darbs, neļāva trulais nogurums. Nadježda Petrovna aprada ar savām bēdām, nedabū

juši tās izraudāt, viņa samierinājās ar briesmīgo stāvokli, iekams aptvēra patiesās šausmas.

Vecākā Renisa stāvoklis bija smagāks: karstumi, strutojošas brūces un sirdsdarbības traucējumi. Taču samaņu viņš atguva ātrāk, it kā ar gribas spēku izrāvies no murgiem. Ņečajeva jau trešajā dienā ieraudzīja viņu sēžam gultā un pūlamies ar vārgajām rokām uzģērbt skafandru.

—    Ūdens … — viņš nosēca.

Ņečajeva nesaprata un piecēla viņam pie lūpām mīksto ūdens pudeli.

Viņš noraidoši papurināja galvu.

—   Ūdens? Pārtika? Vai daudz vēl ir? Vai krājumi pietiks ilgam laikam? — viņš jautāja.

—   Esiet mierīgs, mums ir autonoms nodalījums, — sacīja Ņečajeva.

Katra kosmiskā raķete drošības labad bija sadalīta hermētiskos nodalījumos. Ikvienā nodalījumā atradās skābekļa baloni, pārtikas rezerves, akumulatoru baterijas. Turklāt katram nodalījumam apkārt bija ūdens tvertnes. Ūdens noderēja par kurināmo un reizē arī kā pretmeteorītu bruņas . . .

—    Jāapskata siltumnīcas .. . palīdziet. ..

—    Guliet vien, aiziešu pati.

—    Tad ejiet tūlīt. . .

Tikai tādēļ vien, lai nomierinātu slimnieku, Ņečajeva uzģērba skafandru un izgāja ārā.

Parastā starpplanētu debess: mirguļu, dzirksteļu un uguntiņu bija tik daudz, ka nevarēja noteikt pat zvaigznājus. Spožo zvaigžņu raksts pazuda nespožo zvaigžņu drūzmā.

Maza saulīte, kas tomēr drusciņ sildīja, ceļoja pa melnajām debesīm, žigli kāpa augšup un kā ragutiņās slīdēja lejup pie horizonta.

Visās malās akmeņi, akmeņi, akmeņi. Nebija pat mīkstas putekļu segas kā uz Mēness. Šī atšķirība bija izskaidrojama ar smaguma spēku. Kā tur, tā te meteorīti sasmalcina akmeņu putekļus, taču uz Mēness putekļi nosēžas, bet te aiz niecīgā smaguma spēka tie aizput telpā.

Protams, to visu pārrunāja vēlāk. Taču tobrīd Ņečajeva tikai vēroja kailos akmeņus un ar skumjām domāja: «Akmeņi, akmeņi, akmens kaps! Vadims var būt laimīgs. Bet es te esmu dzīva aprakta. Man te vajag dzīvot un mocīties.»

Vajag!

4

Te pēkšņi viņa pamanīja strautiņu. Vai ūdens no klints? Nevar būt! Taču strautiņš burbuļoja viņas priekšā, glaudās gar melnzaļajiem akmeņiem. Virs ūdens turējās biezi tvaiki kā ziemas dienā virs āliņģa, jo bezgaisa telpā ūdens izgaroja ļoti strauji.

Diemžēl viss noskaidrojās ļoti vienkārši: meteorīts bija izsitis caurumu vienā tvertnē, un ūdens no tās iztecējis, tik vien tā vaina bija.

Nadježda Petrovna sāka uztraukties un pārmeta sev. Pārmeta, ka rīkojas neprātīgi, neapdomīgi, vieglprātīgi. Zaudēti trīs kubikmetri ūdens — diezgan liela krājumu daļa. Vēl trīs četri tādi trāpījumi, un viņi aizies bojā no slāpēm.

Steidzīgi kaut kas jādara! Steidzīgi!

Satraukta viņa atgriezās pie Renisa. Pateica viņam taisnību, nežēlodama slimnieku. Runa bija arī par viņa dzīvību, vajadzēja apspriesties.

—    Kaut ko spēcinošu, — viņš lūdza.

Aptieciņas nebija, vajadzēja dot no virtuves konjaka krājumiem. Renisa seja, kas no karstumiem bija sarkana, pietvīka vēl vairāk, drudža mirdzums acīs kļuva vēl spožāks. Bet spēkā viņš pieņēmās. Reniss varēja uzvilkt skafandru, un Nadježda Petrovna palīdzēja viņam izkļūt ārā. Staigāšana pa asteroīdu, par laimi, neprasīja daudz pūļu. It kā neredzams izpletnis turēja zem padusēm, lēnām un uzmanīgi nolaizdams uz akmeņiem. Kādas minūtes trīs ilga katrs solis — milzu solis trīssimt metru platumā. Ar piekto soli Ņečajeva, lidodama pāri bezdibenim, vienā no sienām pamanīja dziļu nišu. Šaura ieeja, droši griesti — taisni kaut ko tādu viņi meklēja.

—    Mums jāpārvācas uz turieni, — izlēma Reniss.

Taču spēki viņam nebija nekādi lielie, viņš vairāk izrīkoja, strādātāja bija Nadježda Petrovna. Viņa atvienoja nodalījumu atsevišķās daļās: dzīvojamo telpu par sevi, tvertnes par sevi. Uz Zemes katra daļa svērtu trīs tonnas, bet uz asteroīda — trīsdesmit kilogramu. Tas nebija daudz. Taču sievietei un drudža slimniekam — diezgan prāvs smagums.

Svars gan bija samazinājies, taču masa saglabājusies, katrai tvertnei palikusi triju tonnu inerce. Ar apbrīnojamu neatlaidību krava gribēja virzīties tikai pa taisni un vienmērīgā ātrumā. Tvertni pacelt bija viegli, bet gaitā pagriezt neiespējami. Pa nogāzi tvertnes vēlās labprāt, bet pie katra paugura mainīja virzienu. Vajadzēja lēkt pāri tvertnei un likt zem tās akmeņus, sviras. īsajā divu stundu dienā neizdevās paveikt līdz bezdibenim ne pusi ceļa.

Tad uznāca tumsa piķa melnumā — asteroīda divu stundu garā nakts, divas stundas piespiedu atpūta. Pārgurušais Reniss aizmiga pie tvertnes, bet, līdzko atausa diena, viņš pamodās, it kā viņa smadzenēs dežurētu kāds modinātājs. Jauna diena bija atkal klāt — divas stundas grūdieni, lēcieni un pūliņi. Tad atkal nakts. Trešajā (asteroīda) dienā viņi sāk nolaist nišā pirmo tvertni.