Asteroīda gūstekņi

—    Jūs vadāties no vakardienas zinātnes, Ernest. Zinātne attīstās. Vai sen, kad ekspedīcija uz Jupiteru likās fantāzija? Esmu pārliecināta, ka ekspedīcijas dosies arī uz asteroīdu joslu. Ne jau nu katrā ziņā mūsu dēļ, bet zinātnes dēļ. . .

—    Cienījamā Nadježda Petrovna, es esmu matemātiķis, esmu precizitātes cilvēks un ticu tikai skaitļiem. Asteroīdu joslā ir divi tūkstoši prāvu drumstalu. Mūsu drumstala ir parasta, ne ar ko sevišķu nav ievērojama. Kad pēc varbūtības teorijas pienāks mūsu kārta? Pēc kādiem divsimt gadiem.

—    Mūsu ķiverēs ir radio. Varbūt Zeme mūs saklausīs? . . .

—    Es ciest nevaru sieviešu tiepšanos! — kliedza Reniss. — Un to sakāt jūs, cilvēks, kas piecus gadus pavadījis kosmosā! Mūsu radioraidītāji dzirdami simt kilometru tālumā. Lai jūsu balss nokļūtu līdz Zemei, radioraidītāju jauda jāpalielina miljonu reižu. Miljonu reižu, vai jūs saprotat? Vai atceraties, cik enerģijas patērēja katrs raidījums? Kur lai ņem enerģiju? Vai no tām desmit pussabojātajām plātnēm?

—    Nē, pārāk zemu jūs novērtējat cilvēces iespējas. Uz Zemes kaut ko izdomās. Varbūt paši izdomāsim.

—    Nezinu, ko izdomāsit jūs, bet es sāku domāt, vai man labāk nenozāļoties? Darīt sev galu, iekam neesam pārvērtušies mežoņos, vēl esam pēc cilvēkiem.

Kas zin, vai tas nebūtu vlrišķigāk nekā gaidīt, nekā sevi krāpt.

—    Kaunieties! Jūs esat vira cilvēks, jūsu ziņā ir krustdēls.

—   Es diemžēl neprotu sevi krāpt. Es esmu matemātiķis un zinu, ka divreiz divi ir četri.

Vai tad Nadježda Petrovna pati nezināja, ka divreiz divi ir četri? Bet vēl stingrāk viņa zināja, ka vajag cerēt. Vajag cerēt, citādi var pagurt un skumjās aiziet bojā. Cerība vispirms vajadzīga slimniekam, tā palīdz atveseļoties. Bez cerībām pat kauli nesaaug.

Vajag cerēt, kaut kam nodoties, vajag izdomāt darbus, ja to nav. Vajag!

7

Viens darbs, otrs, trešais. Drīz vien diena bija par īsu.

Cik laika paņēma saimniecība vien! Jāgatavo pusdienas, jānokopjas, jāmazgā trauki un drānas, jālāpās. Tiesa, šo darbu lielāko daļu paveica sieviete …

Aļģes vajadzēja kopt — izkāst, piebarot, izspaidīt, mainīt ūdeni, tīrīt. . .

Aparātus vajadzēja pārbaudīt un labot. Nevainojamās kosmiskās mašīnas bija tikai mašīnas. Tās laiku pa laikam bojājās.

Roberts mācījās sešas stundas dienā, kā jebkurš skolnieks uz Zemes. Tā kā klase un guļamistaba atradās tai pašā virtuvē, abi skolotāji klausījās, kā jauneklis gatavo stundas.

Tad Ņečajeva ierosināja uzrakstīt ekspedīcijas pārskatu. Viņai negribējās, ka vēsturei zustu viņas vīra darbi.

Atcerēties piedzīvojumus uz Jo bija gan tīkami, gan sāpīgi. Vadima seja tik spilgti iezīmējās uz svītrainā Jupitera fona! Atraitnei gribējās raudāt, nevis meklēt vārdus. Bet viņa savaldījās. Pārskatu vajadzēja uzrakstīt, par Vadima darbiem vajadzēja atstāt rakstu pieminekli.

Viņa nolēma uzcelt ne tikai ar roku rakstītu, bet ar rokām darinātu pieminekli. Stāvā klinti trīs metru lieliem burtiem tika iekalts šāds teksts:

19 … gada 24. novembri te gājusi bojā kosmosa ekspedīcija «Džordano Bruno»

Kuģa komandieris Umberto Ričioli Vecākais stūrmanis Vadims Ņečajevs, ^

Asteroīda akmeņi svarā bija simtpiecdesmit reižu vieglāki nekā uz Zemes, bet ne mazāk cieti. Dienā ar lauzni varēja izdobt tikai vienu burtu, ne vairāk.

Vajadzēja izdarīt arī astronomiskus novērojumus. Šejienes debess šķietamā kustība bija lielāka nekā uz Zemes: tā pārvietojās straujāk, un nemitīgi parādījās jaunas zvaigznītes, jaukdamas zvaigznāju parasto rakstu.

Tie bija citi asteroīdi un daudzi — sīkākie — zinātnei sveši. Roberts vienmēr steidzās uz astronomijas stundu, lūdza viņu drīzāk novietot ārā, lai viņš jau pirms tēvoča atklātu kādu jaunu asteroīdu. Pēc tam vecākais Reniss aprēķināja un vispārējos vilcienos noteica jaunā spīdekļa ceļu.

Pēc Saules kustības pie debesīm viņš jau sen bija aprēķinājis viņu pašu asteroīda elementus. Tad vēlreiz pārbaudīja pēc planētu kustības un paziņoja:

— Tātad mūsu dzīves programma ir šāda. Šejienes gads ilgst piecus Zemes gadus. Orbītas slīpums ir divdesmit trīs grādi. Mazliet vairāk nekā pēc gada mēs šķērsosim asteroīdu joslu, un tad sāksies briesmīgs meteorītu lietus. Pēc tam divarpus gadus mēs turpināsim ceļu uz ziemeļiem no ekliptikas, un tad atkal bombardēs meteorīti.

40

Sarežģītāk bija ar dienas un nakts maiņu. Izrādījās, ka asteroīda diennakts ir mainīga: reizēm tā ilgst vairāk nekā četras stundas, reizēm mazāk par divām, bet rotācijas ass zīmē sarežģītu līkni pie debesīm. Acīm

redzot, tādas dīvainības saistītas ar asteroīda neregulāro formu. Reniss pat mēģināja atrisināt grūto uzdevumu: pēc mainīgajām diennaktīm aprēķināt mazās planētas formu.

— Es būtu matemātiķu karalis, ja atrastu vispārēju atrisinājumu, — viņš sacīja.

Priecājās arī Ņečajeva, lai gan domāja, ka tāds atrisinājums nevienam nav vajadzīgs.

«Galvenais, lai viņš būtu nodarbināts,» viņa domāja. «Vajag izdomāt vēl kādas nodarbības. Vajag iz- ^pmāt!»