Asteroīda gūstekņi

Viņa ieteica apsekot asteroīdu un sastādīt sīku karti. Pārgājienos piedalījās arī Roberts. Kāja gan vēl nebija labi sadzijusi, bet zēns bija iemanījies lēkāt uz vienas kājas. Mazais smaguma spēks ļāva to darīt, jo katrs solis ilga minūtes trīs. Ar zināmu iemaņu pa asteroīdu varētu ceļot pat bez kājām, ar kārti no akmeņiem atgrūžoties. Aiz patikas Roberts veica arī šādus vingrinājumus.

Viņi uzsāka ar divdesmit līdz trīsdesmit kilometru tālām ekskursijām. Pēc tam devās tālos pārgājienos ar divu stundu ilgām nakstguļām tumšajos laika posmos.

Noskaidrojās, ka asteroīdam ir savdabīga, šķaut- naina bumbiera forma. Šis bumbiēris bija turpat simt kilometru garš. Raķete bija gājusi bojā platākajā daļā, kur pievilkšanas spēks vislielākais. Bet izstieptajā daļā tas samazinājās, un tur varēja lēkt no jebkura kalna bez bailēm sāsisties.

Visu triju domas saistījās ar Zemi, tāpēc kalnu grēdām piešķīra Zemes vārdus: Urālu, Kaukāza, Harca, Alpu kalnāji.

BVt viņu mazajai planētai Reniss galanti ierosināja piešķirt Cerības [2]

vārdu. («Par**godu mūsu brīnum jaukajai dziedniecei,» viņš piebilda.) Nosaukums atbilda tradīcijai — mazajām planētām parasti piešķīra sieviešu vārdus. Un nelaimīgo asteroīdu ar divām balsīm pret vienu nosauca Cerības vārdā.

Kalni, klintis, radzes, akmeņi. Melni, zaļganmelni, zaļganbrūni, sarkanbrūni, tumšpelēki un gaišpelēki akmeņi . . .

Biologam te nebija ko darīt, hidrologs aiz garlaicības nomirtu, toties ģeologam — bezgala plašs darba lauks. Nadježda Petrovna ierosināja sastādīt asteroīda ģeoloģisko karti.

Ģeoloģija viņiem bija pasveša, taču šo to no tās zināja. Arī uz Jupitera pavadoņiem pētījumi taču pamatos bija ģeoloģiski.

—    Sievietēm piemīt apbrīnojams talants sagudrot nevajadzīgas nodarbības, — ņurdēja Reniss. — Bet vīriešiem prieks censties. Uz galvas tie metas ūdenī, zvetē cits citam ar cimdiem pa degunu, sastāda nevienam nevajadzīga asteroīda nekam nevajadzīgas kartes.

—    Neviens asteroīds ģeoloģiski vēl nav apsekots, — iebilda Nadježda Petrovna.

—    Un neapsekosim arī mēs, tikai izdarīsim daudz aplamību . ..

Reniss ņurdēja arvien biežāk. Viņam negribējās katru dienu strādāt. Strīdi reiz beidzās ar eksploziju. Par ieganstu bija grāmata, viena no abām, kas bija saglabājušās uz asteroīda — narodovoļca Morozova piezīmes. Padomju varas pirmajos gados skolēni viņu sauca par vectētiņu Morozovu. Viņš bija goda pionieris, ar sarkano kaklautu ieradās skolēnu sanāksmēs. Sarkanais kaklauts skaisti mirdzēja sirmajā pabārdē.

Pēc tam kad narodovoļci nogalināja Aleksandru II, Morozovu ieslodzīja cietoksnī, kur viņš viennīcā pavadīja divdesmit četrus gadus. Daudzi viņa biedri nomira, beidza dzīvi pašnāvībā, sajuka prātā. Morozovs izturēja, jo — kā pats izteicās —• viņa prāti bijuši aizņemti ar zinātni. Cietumā viņš rakstījis darbus par ķīmiju, fiziku, matemātiku .. .

Šo grāmatu labprāt lasīja raķetē. Darbīgajiem un sabiedriskajiem cilvēkiem divu gadu ilgais ceļojums arī šķita nogurdinošs ieslodzījums, un Morozova stāstījums viņus drošināja.

Krieviski Reniss lasīja ar grūtībām, bet citu grāmatu

nebija. Reiz kādā vakarā, nolicis enciklopēdiju, viņš palūdza «Atmiņas».

—    Te ir mūsu liktenis, — viņš noteica, divdesmit lappuses pieveicis. — Viens nomirs, otrs sajuks prātā, trešais pūlēsies pārliecināt ārprātīgo.

—    Kāpēc jūs saskatāt tikai ciešanas? — iebilda Ņečajeva. — Kāpēc neredzat vīrišķību un izturību? Cilvēks pavadījis divdesmit četrus gadus akmens sprostā un saglabājis možumu, uzrakstījis zinātniskus darbus, pratis nodzīvot līdz savam sapnim — Oktobra revolūcijai.

Bet Reniss mala tik savu:

—    Mums ir sliktāk. Tie varēja kaut cerēt, ka biedri viņus kādreiz izglābs vai uzraugi kādreiz pažēlos. Kaut vai vēstules viņi saņēma divreiz gadā. Bet mēs, taisnību sakot, esam jau aprakti… ^

Tā visu vakaru Reniss žēlabaini runāja, bet nākamajā dienā viņš neizgāja «lauku» darbos. Tiesa, viņš minēja, ka sāpot plecs, taču Ņečajeva saprata, ka viņam gribas pavalstīties ar grāmatu.

Pašai Ņečajevai garastāvoklis bija sliktāks par sliktu. Viņa naktī bija sapņojusi, ka viņi nonākuši uz Zemes un Vadikam vajadzēja sagaidīt, taču viņa vairs neatcerējās dēla seju. Viņa bija šaudījusies starp ļaudīm, tvarstījusi visus zēnus aiz piedurknēm . . .

Viņa pamodās noraudājusies un ar sāpošu galvu. Tā gribējās izraudāties kādam pie krūtīm, dzirdēt mierinājumu. Bet vajadzēja savaldīties… ir Roberta dēļ, ir tā paša sadrūmušā Renisa dēļ.

—   Vismaz pieskatiet batiellu, — aiziedama viņa noteica.

Šis gājiens nebija veiksmīgs. Viņi vairs neatrada agrākās zīmes, viss bija jādara no jauna, turklāt vēl sabojājās viņas ķiveres radio, tāpēc nevarēja dzirdēt Robertu un ar zīmju palīdzību tik tikko spēja ar viņu sazināties. Kad zēns iegāzās kādā plaisā, viņa nevarēja to atrast. Kā par spīti uznāca arī nakts, divas stundas viņa sēdēja tumsā un gudroja, vai tiešām Roberts dabūjis galu?

Viņi pārnāca mājā noguruši, izmocījušies, bet viņus sagaidīja ar dusmām: «Kur jūs pazūdat? Jūsu vai