Dobā zeme

Sendija izrāva par ieroci kļuvušo mugursomu Emai no rokām un ielika to sev klēpī. Vajadzēja apdomāties. Vajadzēja plānu. "Mājās mēs vēl par to parunāsim."

Mets sakārtoja austiņas un pagrieza skaļāk mūziku. Ema ilarīja tāpat.

Sendija atspieda galvu pret taksometra loga vēso stiklu. Pie ieejas Sv. Džeimsa parkā viņa nopētīja ģimeni, kas pie gājēju pārejas gaidīja signālu. Mamma ratiņos stūma zīdaini, tētim pie rokas pieķēries tikko staigāt sācis bērns.

Dzīve bija daudz vieglāka, kad viņi turējās man pie rokas, Sendija nodomāja.

Ne pirmoreiz todien viņa iedomājās, ka varbūt pati ar bērniem vairs netiek galā tieši tādu pareģojumu viņai sejā bija sviedis bērnu vectēvs Renards, kad viņa satina tikko staigāt sākušos dvīņus un metās bēgt, glābjot dzīvību.

PIEKTĀ

Arturs bēga no ņirdzošā dēmona. Viņam nebija daudz laika. Vēl kāds bija redzējis, ka Arturs nav spējis pieskatīt dvīņus un viņu pieaugošās spējas, un tagad Biedrība zinās, ka viņš nav neaizvietojams. Viņš zināja pārāk daudz. Viņš bija darījis pārāk daudz. Pie sava kabineta durvīm viņš centās satvert drebošajos pirkstos elektronisko atslēgu un nometa to zemē. Pieliecies to pacelt, viņš laboratorijā sev aiz muguras dzirdēja soļus. Paķēris atslēgu, viņš atvēra kabineta durvis, pēc tam aiz sevis tās aizcirta un aizslēdza. Piespiedies pie aukstā metāla, viņš centās nomierināties.

Trokšņi laboratorijā kļuva skaļāki, it kā tur kāds lēkātu pāri galdiem.

"Tev ir laiks. Tev ir laiks," Arturs skaļi skaitīja, cenzdamies apspiest šausmas. Nervi bija uzvilkti kā stīgas, un viņam bija grūti savaldīt bailes. Sendija nespēja ietekmēt vai mainīt dvīņu nākotni, un tomēr viņam bija bezgala skumji, ka nav varējis viņu labāk sagatavot tam, kas tagad notiks. Gadu gaitā viņam sieviete bija iepatikusies. Lai kāds būtu abu kopīgā darba raksturs, viņi bija laba komanda. Viņš zināja, ka Sendija viņam uzticas, cik nu vispār var uzticēties cietumsargam.

Arturs nopūtās. Patiesībā Sendija Kāldere nedrīkstēja viņam uzticēties.

Kāds gan viņš bija muļķis, domādams, ka Biedrība īstenos savu plānu ar nevardarbīgām metodēm! Arturs bija tikai bandinieks asiņainā šaha spēlē, kas turpinājās jau gadsimtiem ilgi.

Kad viņš bija apsēdies pie nokrautā galda un atspiedis galvu rokās, notika brīnums. Viņā pamodās līdzjūtība un tieši tik daudz drosmes, lai atbrīvotu Sendiju no viņas važām.

Laiks lauzt Dobās Zemes biedrībai doto uzticības zvērestu, lai sers Čārlzs un Sargu Padome galu galā izlemj dvīņu likteni.

Viņš pacēla telefona klausuli un uzspieda numuru. Pēc dažām sekundēm ievadīja kodu un nolika klausuli. Mirkli vēlāk telefons iezvanījās. Klausule gandrīz izslīdēja no sasvīdušās rokas, kad viņš to satvēra.

"Kas noticis, Artur?"

"Ser Čārlz, dvīņi. Viņi… viņi iedzīvināja sevi gleznā. Es neko tādu nebiju redzējis. Zināju, ka tas ir iespējams, bet, pirmo reizi skatot to savām acīm, es biju šokēts. Vienā brīdī viņi uz sola zīmēja, bet jau nākamajā…"

"Artur, es esmu sargs un zinu, kā izskatās iedzīvināšana."

Kādu brīdi valdīja klusums, pietiekami ilgs, lai Arturs sadzirdētu skrapstoņu ārpusē pie durvīm.

"Paldies, Artur," sers Čārlzs Rens teica. "Turpmāk Padome ņems dvīņus savā aizgādībā. To vajadzēja izdarīt jau sen, ja man būtu bijusi teikšana."

Arturs nolika klausuli, nervi bija uzvilkti, bet sirdsapziņa nomierināta. Pat ja Sargu Padome nolems saslēgt bērnus, Arturs cerēja, ka viņi to nedarīs, līdz dvīņi būs sasnieguši sešpadsmit gadu vecumu un kļuvuši pilngadīgi. Ja neko vairāk, tad cerams, ka viņš vismaz būs ieguvis dvīņiem un Sendijai mazliet laika. Tagad atlika veikt tikai vēl vienu zvanu.

Arturs atkal sniedzās pāri galdam pēc klausules, kad telefons iezvanījās. Satrūcies viņš nogrūda klausuli no galda. Noliecies, lai to paceltu, viņš pamanīja tumšu ēnu, kas iesūcās telpā starp grīdu ārpusē un viņa durvīm.

"Vai Sendija zina, ko Biedrība nodomājusi darīt ar dvīņiem?"

Tas nebija sers Čārlzs.

"Nedomāju… nedomāju vis," Arturs vāri atbildēja.

"Labi. Labi. Un Artur?" "Jā?"

"Never vaļā durvis."

SESTĀ

Taksometrs iegriezās Rafaela terasē, šaurā ieliņā Naitsbridžas nomalē, kur ēkas klusā cieņā vēl turējās pie savas pārticīgās pagātnes, lai gan krāsa lobījās un jumti tecēja. Sendija ar dvīņiem izkāpa pie trīsstāvu Viktorijas laika savrupnama, kur kopš deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem dzīvoja Kitenu ģimene. Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados māsas Kitenas, Vaioleta un Anteja, iekārtoja savrupnamā mājokļus laikmetīgiem māksliniekiem. Pirms daudziem gadiem viņas bija izīrējušas par dzīvokli pārveidoto augšējo stāvu Sendijai, kad viņa ar dvīņiem ieradās Londonā.

Vaioleta un Anteja ar iepirkumu somām stāvēja gaitenī, kad pa durvīm iebrāzās dvīņi, tāpēc viņi palīdzēja sievietēm ienest somas tālāk. Tādējādi bērni cerēja novilcināt mammas dusmas, ja ne pavisam no tām izvairīties.

Iezvanījās Sendijas mobilais telefons. Viņa atbildēja, skriedama augšā pa kāpnēm un slēgdama vaļā dzīvokļa durvis.

"Viņi brauc jums pakaļ," Arturs teica bez lieka ievada.