Dobā zeme

Neparastā atzīšanās tik ļoti satrauca dvīņus, ka viņi zaudēja varu pār savu animāciju. Ainava sāka tecēt, it kā uz audekla kāds būtu uzlējis ūdeni. Magoņu sarkanā krāsa iesūcās taciņas baltajā grantī, zila tērcīte no apvāršņa plūda garām solam. Emas galvā skaļi pīkstēja vectēva sirds monitors. Cauri izplūstošajām krāsām viņa uzlūkoja Metu.

Tenāns laikam domāja, ka mamma vadāja gleznu visur līdzi, lai tā nenokļūtu nepareizajās rokās.

Mets pasniedzās un pagrāba sauju izšķīstošo takas akmen­tiņu, un nervozi svārstīja plaukstā, cenzdamies aptvert dzirdēto.

Sers Čārlzs Rens un Arturs Samerss zināja, ka māte ieslēgusi jūsu tēvu, pārkāpjot noteikumus. Lai kādu cilvēku ieslēgtu gleznā, Padomei jābūt informētai un tam jāpiekrīt. Ja cilvēks nav animare, viņa ieslēgšana ir smags Padomes noteikumu pārkāpums un vēl smagāks, ja minētais cilvēks ir sargs.

Vai tad sers Čārlzs nav Padomes priekšsēdētājs?

Ir, Ema. Bet ar jūsu mātes talantu var nopelnīt lielu naudu, un Sendiju šantažēja. Baidos, ka viņa darījusi ļoti daudz, lai garantētu jūsu abu drošību un savu brīvību, bet par to jums var pastāstīt tikai viņa pati.

Pīkstēšana kļuva arvien skaļāka, monitori burtiski brēca dvīņu galvā. Būdiņas malas sāka izplūst, brūnie un dzeltenie salmi iesūcās baltajās sienās.

Renards noliecās pie lauka un noplūca klēpi bālēt sākušo ziedu, viņš iesprauda vienu Meta krekla kabatā, bet pārējo pušķi atdeva Emai. Pēc tam viņš apskāva abus bērnus.

Apsveicu dzimšanas dienā. Esiet abi drosmīgi. Es pie jums drīz atgriezīšos.

Ema vairs nesēdēja uz sola. Mets vairs nesaoda magones. Viņš saoda vienīgi dezinfekcijas līdzekli. Glezna izgaisa brīdī, kad Renarda palātā iebrāzās ārste un viņai uz pēdām sekoja medmāsa, lai apklusinātu spalgos monitoru trauksmes signālus.

"Kas te notiek?" ārste nikni prasīja, vērdamās ekrānos. "Visi monitori reģistrē ievērojami paaugstinātu smadzeņu aktivitāti."

Viņa pagriezās, lai norātu Saimonu un dvīņus, taču redzēja tikai bez valodas palikušo medmāsu, bet Renarda slimnīcas gultu klāja koši sarkanas magones.

Aiz slimnīcas galvenajiem vārtiem Saimons pagriezās uz Lārgsas estakādes pusi, bērni gāja līdzās, bet gleznu viņš bija iebāzis azotē.

"Vai tu negribi zināt, ko mēs noskaidrojām?" Mets jautāja, iedams mazliet pa priekšu.

"Domāju, vectēvs jums izstāstīja, ka palīdzējis ieslēgt jūsu tēvu gleznā," Saimons atbildēja, vezdams dvīņus pāri Galvenajai ielai uz ļaužu pilno estakādi.

Ema rikšoja, lai tiktu līdzi Meta un Saimona garajiem soļiem. "Bet kā tu to zini?"

"Kad jūs visi vakar devāties pie miera," Saimons paskaidroja, "mēs ar Vonu apspriedām vakardienas notikumus. Mēs sapratām, ka, lai gan jūsu mamma ir spēcīga animare, viņa viena nespētu ieslēgt cilvēku. Ja Tenānam ir taisnība un jūsu mamma izdarījusi to, ko viņš apgalvoja, viņai tātad noteikti palīdzējis sargs. Un tas varēja būt tikai jūsu vectēvs."

"Kā tu domā, vai Marai nekas nekaiš, lai kur viņa būtu?"

"Jūtu, ka viss ir kārtībā," Saimons teica, saspiezdams Ernas plaukstu. "Man šķiet, ka Tenānam uzreiz pēc Peritona parādīšanās izdevās atgriezties Abatijā. Visticamāk, viņš atbrīvoja Maru no gleznas, pirms ieradāmies mēs, un man šķiet, ka viņi abi kopā aizbēga no Ohinmērnas." Saimons nopūtās un piebilda: "Es ceru, ka Mara tiks no viņa vaļā un kādudien atgriezīsies pie mums."

Estakāde bija ļaužu pilna, viņi pirka saldējumu, cīsiņus mīklā un sviestmaizes un ņēma līdzi uz pludmali. No piestātnes atstūmās zvejnieki, laivās viņiem blakus stāvēja maisi un spaiņi ar ledu, virs galvas cerīgi riņķoja kaijas. Saimons norādīja dvīņiem uz piknika galdiem estakādes galā, kur Zaks ar Vonu jau izsaiņoja Džīnijas slaveno piknika grozu.

"Kā tu domā, vai vectēvs drīz atlabs?" Ema jautāja, iespiezdama savu roku Saimona plaukstā.

"Jā," viņš atbildēja. "Es domāju, ka tas, ko jūs ar Metu šorīt izdarījāt, bija vajadzīgais uzmundrinājums viņa organismam."

"Kā tu zināji, ka mums izdosies paņemt vectēvu līdzi gleznā?" Mets jautāja, ar vienu aci skatīdamies uz Saimonu, bet ar otru uz gardumiem, kurus Zaks ar Vonu cēla laukā no piknika groza.

"To ieteica Vons," Saimons sacīja. "Viņš domāja ja reiz jūs abi iztēlojāties sevi gleznā bez jebkādām priekšzināšanām, pilnīgi iespējams, ka tagad jūs spēsiet paņemt līdzi vēl kādu."

Beidzot Mets vairs nespēja turēties pretī pusdienu vilinā­jumam. Piespiedis lauzto roku cieši pie ķermeņa, lai tā nesistos pret sānu, viņš rikšoja pie Vona, Zaka un ēdiena.

"Man Vons patīk," Ema teica. "Un man šķiet, ka viņam patīk mamma."

"Es zinu, ka patīk," Saimons pasmaidīja. "Es priecājos, ka arī jums viņš patīk." Viņi bija nokļuvuši līdz piknika galdam.

Saimons sveicinot pabužināja dēlam matus. "Jo viņš būs jūsu skolotājs, līdz Renards pilnīgi atlabs."

Vons pasniedza katram Džīnijas sviestmaizi. "Un, neņemot vērā visus pēdējo dienu intriģējošos atklājumus," viņš teica, nelikdamies zinis par bērnu vaidiem, "jau rīt no rīta sāksies īstas mācības."